braucot jūrmalciemiem cauri mazliet ķeras prāts un domas pierimst, kur aizklīst, atkal lēnām atgriežas, es pasmaidu un pēc brīža pasmaidu vēlreiz.
omes dārzā salijis tā, ka pēc melisas un piparmētrām jābrien gumijniekiem kājās, žļurp žļurp skaņu pavadījumā, kāju no dubļiem izceļot un soli tālāk atkal ieliekot, žļurp.
ķirbju audzei lietus, vējš un atkal lietus bijis par daudz, aplūzuši, apvītuši, zemenes līdz galotnēm ūdenī, dīķis aizaudzis, bērzi lēnām rūsē.
mamma arvien vairāk sākusi pļāpāt par mazbērniem, kavējas pie rāpulīšiem, gandrīz kā iesīkstējušas eņģes čīkst, līdz ar maniem, zemā balsī lēni noteiktiem vārdiem "dārgā māte.." viņas balss aprimst, vien tiek nomurmināts kluss un neapmierināts labilabilabi.
auto melnais salons saulē sasilst tā, ka iekāpjot aiz sajūsmas gandrīz aizraujas elpa no tā, cik labi silti, un mazais plombīra saldējums rokās kūst strauji, lēnām notekot gar vafeles maliņu.
eju cauri tirgum, lēnām un uzmanīgi laipoju garām lapseņu mākoņiem, kas aplipušas ap saldiem augļiem, un dungoju "ēdīsim, ēdīsim plūmes..", smaidu, rokās kilograms tumšsarkanu nektarīnu.