APTIEKA
Aptieka

-Bumbas krīt arvien tuvāk,- katru reizi savu vienaudžu bērēs apcerīgi sakot mana paziņas onkulītis.
-Varbūt es esmu naiva, bet ar mani tas vienkārši nevar notikt, – TV ziņu raidījumā saka Madrides studente terora aktā bojā gājušo piemiņai rīkotajā sēru mītiņā.
Bet tas notiks ar katru, tā vai citādi. Agrāk vai vēlāk.
Svarīgs tikai tas ceļa gabaliņš, kas priekšā. Jo ar savu pagātni tu vairs izdarīt nevari neko.

Es ieeju aptiekā nopirkt ibumetīnu.
Kā tik tur nav! Mans pirmais impulss ir nopirkt visu. Jo nevar taču būt, ka man nederētu attīrīt organismu no sārņiem ar lielisko „Tīravota” kompleksu, uzņemt vitamīnus un dzelzi (dzelzs manī pilnīgi noteikti ir par maz), arī glābēj-selēns noderētu, vajadzētu paskalot nieres, pastimulēt žults darbību, stiprināt sirdi, pavairot enerģiju, uzlabot miega kvalitāti, savlaicīgi novērst pirmsmenstruālo sindromu, pakontrolēt asinsspiedienu un cukura līmeni asinīs, un kur tad vēl lielā un kārdinošā „sievietes paka” un „vīrieša paka” (gan atrastos arī vīrietis, kam uzdāvināt) – tajās pakās taču ir pilnīgi viss, un ja nu tu pēc tam neesi laimīgs, - vaino tikai pats sevi.
-Sakiet, jums nav nekā dvēselei? Skaidrībai? Nē, ne jau pēc alkohola lietošanas. Tādai parastai. Vienkārši gara, saprotiet, dzīves jēgas un ceļa skaidrībai. Kaut kā tā.
Es neprasu skaļi, tikai domās. Bet pārdevēja laikam jautājumu izlasa manā sejā un, tāpat domās, man atbild :
-Nē. Ejiet pie ekstrasensa. Astrologa. Vai psihoanalītiķa. Vispār – ejiet.
Es nopērku tikai ibumetīnu. Pret galvas sāpēm. Un eju.
Jo tādu zāļu kā vajag man, nav nevienā aptiekā.
To es skaudri jūtu , nākot mājās no Alvja Hermaņa veidotās izrādes „Tālāk” Rīgas Jaunajā teātrī.
-Es šovakar piedzeršos un raudāšu. Es šeit neiederos,- saka Elita Kļaviņa.
Un visi grib iet prom. Un neviens neiederas. Neviens. Un katrs ir vientuļš. Un vientulība dzemdē ļaunumu. Labos cilvēkos. Cilvēkos. Viens pret vienu. Visi pret vienu. Viens pret visiem. Ikdienas neiecietība, dienišķais naids, svētais karš, terors, nāve un vientulība, vientulība.
Un neviens nekur neaiziet. Lidmašīnas ar uzrakstu veritas no šī lidlauka paceļas ar tiem, kuri atbrīvojušies no visa liekā. Bet tās tikai paceļas un nekad neatgriežas. Varbūt tā ir nāve. Par nāvi arī tur ir, izrādē:
-Nebaidies, tur nebūs nekā, tur nebūs ciešanu, tikai miers, tur nebūs nekā. Miers. Tu nonāksi pie Dieva, un viņš teiks, -viņa ir daudz cietusi, vediet viņu uz paradīzi.
-Bet varbūt es izveseļošos? Ja jau tur nav nekā... nav pat ciešanu... varbūt var drusku vēl? Paciesties. Šeit.
Ko te var palīdzēt selēns?
Veselā miesā dzīvo vesels gars, - vēstī sengrieķu ārstu teiciens.
Varbūt kādreiz tā tiešām ir bijis.
Pa ielām nāk pretim, no žurnālu lappusēm māca dzīvot, no tribīnēm uzrunā centneri, tonnas veselu miesu. Trenažieros uztrenētu, pretcelulīta procedūrās izgludinātu, jaunu, ne tik jaunu, starojošu un pašpārliecinātu miesu. Cilvēciņš miesā tik maziņš, ka grūti ieraudzīt. Cilvēciņā – gars. Kā kodoliņš riekstā. Vai varbūt tārps kodolā. Grauž to veselo miesu. Gan jau katram, vismaz dažreiz, bezmiega naktī grauž. Kāpēc es eju. Uz kurieni. Un kas tālāk?
-Es neko neatceros, viss kā miglā. Atceros tikai drēbes. Autiņus, kuros mani tina. Pēc tam mācījos skolā. Ko mācījos, neatceros, - atceros kaklautu. Apprecējos. Ar ko apprecējos, neatceros, - atceros čības un rīta svārkus. Strādāju. Ko darīju, neatceros. Atceros uzvalku. Burtiņus. Bet kaut kam taču arī es esmu radīts?...
Tikmēr bumbas krīt arvien tuvāk, un nekas vairs nebūšot kā agrāk.
Bet tas, kas reiz noticis, kļūst par pagātni un notiks atkal.
Būs kā agrāk.
Agrāk vai vēlāk būs.
Lauki ir mīnēti. Orientieru nav. Ja jau pat matērija esot ilūzija, kas tad, lūdzu, ir mīlestība?
Ilūzija par ilūziju. Pēdējais salmiņš. Bumbu patversme. Ceļrādis mīnu laukā. Aptieka.
Līdz pēdējai, līdz savai bumbai.
Vientuļās zvaigznītes izrādes noslēgumā veido zvaigznājus. Vai beigas ir labas?


*tekstā izmantoti aptuveni citāti no JRT izrādes „Tālāk”


23.03.04.