citi cilvēki ir citi cilvēki
manā arhīvā ir fails par to, kā es izraujos no centrāltirgus skavām (kurās esmu kritis pilnīgā rīta transā), un pilnām paunām eju garām daudzstāvu autostāvvietai, eju garām vienam no pārāk daudz piezīmju blociņiem apkrautam galdiņam (kuru vienaldzīgi pieskata vienaldzīga tirgotāja), eju garām visaugstākajam blociņu kalnam, eju garām uz tā nolaidušamies visai izmisīgam krauķītim, kurš ar nepārprotamu misijas apziņu kaut ko sludina (vai varbūt pārdod blociņus?). mums uz brīdi ir acu kontakts, bet viņš ir pārāk iegrimis savā ņaukstēšanā, viņš ir pārāk samircis un pārāk izspūris, sasprindzinājies līdz savam krauķīša maksimumam. un man ir dikti, dikti skaidrs, ka tas nav nekāds krauķītis. nu, nav.