| |
[Jul. 25th, 2009|11:48 pm] |
Šodien sākas tas zīmīgais brīdis, kad sākšu laikam rakstīt pārdomas šeit, Cibā, kāda cilvēka iedvesmota (yup, paldies Kristapam :D) Šī diena īpaši piemērota, jo ikvakara pastaigā daudz, daaaaudz aizdomājos par cilvēkiem un to eksistenci šajā dzīvē...
Dzīvojot dienu no dienas, mūsu dzīvēs ienāk un iziet nozīmīgi cilvēki, ir daudz sapņu un plānu – gan īstermiņa, gan ilgtermiņa, ir arī daudz darba un daudz atpūtas. Tas viss ar tādu konveijera metodi mainās, un tas ir interesanti pavērot no malas, kas pirms mēneša, pirms gada vai diviem likās tik, tik ļoti svarīgi un būtiski, bet šobrīd vairs nē. Daudzi slaveni filozofi ir teikuši iedvesmojošas frāzes, lai mēs dzīvojam šodienai, šim mirklim, lai izbaudām katru dzīves malku ar maksimālu atdevi, bet patiesībā mūsu emocijas – prieks, bēdas, excitement, garlaicība – arī ir tas, ko šajā mirklī jūtam. Arī nākotnes sapņi ir tie, kurus _šobrīd_ sapņojam. Un tad tas viss mainās, tu palasi vecas vēstules, vecas īsziņas, tev tās attiecības vairs nav būtiski un ir kinda skumji, cik ātri tik dārgais cilvēks vairs nav aktuāls tavā dzīvītē, tavā asī, ap kuru tu riņķo. Bet es tik un tā priecājos par attīstību, kas norisinās. Katras beigas ir jaunā sākums. :) Un sapņi, ilūzijas mainās, bet, šķiet, pašas būtiskākās lietas nemainīsies. Aizdomājoties par visa nepastāvību un emocionālo svarīgumu, bet reizē nesvarīgumu, man gribas, lai nākamreiz, kad esmu skumja, es atceros īslaicīgumu, bet tad, kad esmu laimīga, lai es pavelku laiku garāku un lai tās emocijas iespiežas manā sirdī kā zīmogs uz mūžu.
Lai arī cilvēki grimstot pagātnē un sapņojot nākotnē un tas ir it kā nosodāmi, es tomēr palieku pie viedokļa, ka dzīvoju un _jūtu_ tagadnē, un tā esmu tagadnes „es”, kas jau pēc dažām dienām būs citādāka un arī uz uzrakstīto skatīsies citādāk. |
|
|
