Katru dienu debesis paliek arvien zilākas (kaut viss būtu zils).
Sirds darbnīca ir slēgta. Un es neeju ārā, tikai uz kino. Un pat
mazliet raudāju no laimes. Jā jā - pasaka. nemaz nav asaka.
Un tu mani savāc, paldies tev. Man pat vairs nav aukstas acis.
Tikai karsts un auksts ūdenis pārmijus rezidences telpās. Tas pat
mazliet reibst, tik patīkami, ka bail. Te zvaigznes ir kā debess
nervi šķērsgriezumā, viens balodis uzlido kā dzirkstele un atmirdz
skursteņu gaismā (jā, katrā skurstenī viņi dzīvo 3 un rīko sev balles,
to nekad neaizmirsti), kod kur gribi, nekur nesāp, mēs neesam
iestarpinājumi, tā ir vēl stiprāka zīme. Man vēljoprojām mazliet bail.
current music: "bpp" - "mans lielais rakstāmgalds"