Raaha - Rīga

Rīga? hmm, tā bija pilsēta kaut kur tālu. Ļoti tālu. Lai tur nokļūtu, bija vai nu jādabū kādu īpaši retu slimību, vai arī tuvumā dzīvoja kād RĪGAS radinieks.
Mūsu Rīgas radinieks bija vectētiņa brālis, kuram ļoti nepatika savs vārds (esot ļoti latgalisks), gribēja, lai saucam viņu par Valdi, bet mēs viņu visi par Rīgas krusttēvu dēvējām. Viņš bija īpašs (parasti ciemos brauca reizi gadā, vasarā), vienmēr atveda Rīgas kēksu un deficīto dārgumu - desas.
Pirmo reizi ar Rīgu satikos kaut kad ļoti maza, kad izdomāja mani vest uz cirku. Smirdēja, baisi skaļi bija un klauni runāja krieviski.
Nākamā reize ir palikusi krietni vairāk prātā (1. klases ekskursija): atveda mūs uz Zoo, klīdām gar lopiņiem, kur man baisi nobaidīja zilonis. Neko jau tādu neizdarīja, (bijām nostrostēti, ka var iekrist un tapt apēsts) tikai ar snuķi nepieklājīgi tuvu novicinājās. Tur es ēdu savas dzīves garšīgāko saldējumu (plombīrs, kulefāna celītē, izsūkts no paciņas caur caurumiņu). vēl es apēdu veselus 2 cukurgaiļus, mēle ilgi sāpēja. tad, kā man šķiet, mūs aizveda uz turpat blakus Zoo esošo Salaspils memoriālu. Tante stāstīja tik ļoti emocionāli, es raudāju. Nosolījos nekad nepieļaut karu. Vēl tagad atceros tos dun, dun, dun. baisi bija. Patiesībā vēl tagad ir.
trešā (!) reize bija jau vidusskolā, laikam 10.klase. tādus teliņus sasēdināja autobusā un uz teātri veda. Izlaida pie Dailes teātra, esot mūsu rīcībā vēl 5 stundas, varot pa RĪGU pastaigāt. Nu ja, mēs ar draudzeni skaisti reizes 7 gājām turpu šurpu pa Baznīcas un Skolas ielām. laikam bišķi bijām arī Brīvības ielā. tālumā redzējām Brīvības pieminekli. uj, cik nejēdzīgi liela tā Rīga likās. Uz jautājumu, ko mēs tās 5 h darījām, atbildējām, ka pa Vecrīgu staigājām :)
Pēc 3 gadiem Rīga kļuva mana. Neesam šķīrušās. Rīga ir iemīlēšanās galvaspilsēta, vieta, kur var justies brīvs. Rīga īsti nepiestāv bērniem un mājīgam mieram. Vakaros, kad es eju pa kraukšķīgu, baltu un tīru sniegu mājās, es pie sevis atkārtoju kā mantru: Tu mani apzodz Rīga.