| Viena skaņa jeb „Līst” dzīvē |
[Jan. 29th, 2007|10:55 pm] |
Viena skaņa jeb „Līst” dzīvē
Vai ir kas tāds, kas spēj tevi vēl vairāk mentāli, garīgi, fiziski un morāli iztukšot, kā viens vārds- NĒ! Tās ir tikai divas skaņas, viena zilbe, viens elpas vilciens, trīs sekundes simtdaļas! BET ja tas skan no pareizās (attiecīgi) mutes, tad tas tevi var iznīcināt! Kā milzu cunami piejūras ciematiņu, kā vējš aizpūzdams nieka smilšu kaudzīti.
Lai arī, cik spēcīgs tu būtu pret citiem cilvēkiem, taču pret sev mīļoto tu neesi nekas! Tu esi niecība, bezspēcīgs planktons pret haizivi.
Un jūs abi runājat. Stāvat ārā pie mājas, taču mājas atslēgas nav! Tās ir pazudušas (vai tiešām?)! Vārtu atslēga ir pie tevis, un tu tos atslēdzi, taču mājas? Tai ir jābūt pie viņa! Tā ir pie viņa, ja pukst vēl sirds un lido taureņi. Tā ir pazudusi, ja iekšā ir piķa melns tukšums, vienaldzība, nāve.
Un tieši šajā brīdī, kad tu saproti, ka atslēgu nav, viss sabrūk! Pliķis sejā un tu sāc izzust- lietū izkust, vējā- tevi aizpūš projām pa smilšu graudiņam, kā no smilšu čupiņas. Un vairs nav nekā. Ir tikai slapja peļķe, pārvietota smilšu čupiņa- atmiņas. Kurās raugoties viņam ir tikai divas iespējas- skatīties, aizmirst un iet tālāk, vai skatīties, atcerēties, PAMOSTIES un skriet pakaļ- saslaucīt peļķi, atdabūt smilšu čupiņu, ‘taču vai tas vēl būs iespējams?
Jā, ja saule nebūs peļķi izžāvējusi un vējš aizpūtis smiltis tālāk, ko visu var veikt vilcināšanās! Pārāka gaidīšana, domāšana. =>
Pagaidīt, lai nogatavojās, bet var sapūt- pārlieku ilgi skatīsies, domāsi, saule peļķi izžāvēs, vējš aiznesīs smiltis pārāk tālu! |
|
|
