Pilota memuāri.

Par bērnību, kabatas naudu un disciplīnu.

Par bērnību, kabatas naudu un disciplīnu.

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Tā īsos vārdos varētu nosaukt to, par ko šoreiz stāstiņš.
Vai atceraties veidus, kā bērnībā, mazi būdami, tikāt pie tām spīdīgajām ripiņām ar uzrakstu Latvijas Banka, 1992? Nu, tām pašām, par kurām varēja iegādāties košļenes Turbo, saldumus, našķus, varbūt apavu pāri skolai vai ko nu sirds vien kāroja... Vienam norma bija vecāku izsniegtā kabatas nauda, cits pa vasarām strādāja kur tik vien varēja - nebija nekādu NVA pilotprojektu - pārdeva saldējumu, mantiņas, lasīja ogas, palīdzēja mammām un tētiem. Ak, es varētu stāstīt veselus stāstus, smalkus līdz pēdējai detaļai, taču tas, kas šajā visā bija svarīgs, ir disciplīna, proti, mērķis, kuru gribējās piepildīt. Naudiņas bija tik, cik tās bija un ne santīma vairāk. Kārotā manta maksāja tik, cik tā maksāja. Zobus sakodis beigu beigās tomēr to izplēsi. Viens no visspilgtāk atmiņā iegūlušajiem momentiem ir vesela gada darbs, lai spētu pilnībā nomainīt sava veļļa pārslēgsistēmas (uz Shimano TY-40, MegaRange).
Jā, un tad... tad mēs pieaugām. Parādījās darbs un pastāvīgi ienākumi, un nezkāpēc visa šī dzelžainā apņēmība pajuka. To visprecīzāk laikam raksturo citāts , ko nejauši uzgāju kādā draugiem.lv profilā:

"kāpēc pārāk daudzi cilvēki tērē naudu,ko nav pelnījuši,lai iegādātos lietas,kas viņiem nav vajadzīgas,lai ar tām atstātu iespaidu uz cilvēkiem,kuri viņiem nepatīk.."

Katrā ziņā esmu itin pateicīgs apstāklim, ka joprojām naudas ir tik, cik tās ir. Tas joprojām disciplinē un piespiež rūpīgi piedomāt, ko pirkt un ko nepirkt, kur braukt un kur nebraukt. Kaprīzums un impulsīvu iegribu izpildīšana diez vai kādam nāk par labu. Bet pats galvenais - šis apstāklis piespiež domāt līdzi! Tā turam.
  • Man ir kolēģis - 20-gadīgs puisis, strādā un pa vakariem pamācās. Es iedomājos par viņu un par to, ko nozīmē atbildība (šoreiz pret darbu) un naudas vērtība. Un 'drošības tīklisms'. Lūk, šis mans kolēģis joprojām uzskata, ka var agrāk iet projām no darba un ka darba vietai un laikam ir gandrīz pienākums pieskaņoties viņam izdevīgam grafikam.Nē, es priecājos, ka jaunietis mācās utt., bet es domāju par to, kur paliek (vai kad parādās) tā izslavētā atildības izjūta, kas šķietami ir kā pierādījums pieauguša cilvēka dzīvei. Vai un kad ir jābūt tam pārejas brīdim, kad nevar vairs paļauties uz to, ka mamma uzrakstīs atbrīvojumu vai nopirks tās sen kārotās kedas.
    • Jā, arī par to - labi, var mierīgi dzīvoties vienā un tajā pašā dzīvoklītī, maksa par to nemainās, bet nevar dzīvot pāri savam budžetam. Ne tāpēc, ka to īslaicīgi (un pat ilglaicīgi) nevarētu darīt uz vecāku rēķina, bet gan tāpēc, ka vēlāk radīsies nopietnas problēmas ar gribasspēku un vēlmi ierakstīties šajā konkrētajā naudas summā, ko sauc par algu. Labi, ja ir haltūras, kas kalpo kā zināms 'drošības tīkls'. Un, kas attiecas uz šo pašu drošības tīklismu, tad tas ir bezgala svarīgs, jā tam ir jābūt, bet nevar pastāvīgi to izmantot kā pamatu. Tas ir emergency variants.

      Šeit gan es vairāk gribēju uzsvērt parādību, kad cilvēks, sākot strādāt un saņemot pieklājīgu algu, pazaudē to konkrēto mērķa redzējumu: sak' es gribu jaunu televizoru tāpēc, ka man tas vienkārši patīk, nevis tāpēc, ka vecais ir saplīsis, nepilda funkcijas vai tamlīdzīgi. Vienkārši tērē naudu uz dullo jeb t.s. 'luxury goods', turklāt bieži vien raudot, ka joprojām nav naudas un ka saņem par maz. Liekas, ka kā bērni mēs bijām gudrāki un saprātīgāki.
Powered by Sviesta Ciba