Toksiski oranža, dūmakaina austrumu pamale, mazliet žēl, ka tā palikusi vien manā atmiņā, vēl tikai brīdi vēlāk jau ierastā rīta pelēcība, mākoņi noskrējuši, mašīnu maz, līdz darbam vēl trīs stundas, nē, neiešu es uz bieti, var tuvāk, kāpēc ne.
Gremošanas sistēma atsākusi darboties, saldējums caur Vārnudārzu atpakaļ nākot, pēc kaut kā arī garšo; līdz algai nožēlojami desmit eiro, no mēneša uz mēnesi nekas daudz nemainās, varbūt tikai gads kalendārā.
Savādākā kārtā es droši vien te vairs nerakstītu.
Cojs un citi zvēri beiguši drillēties uz riņķi, telpas klusumā un rīta pilsētas ainās un skaņās laiks plūst kontrolējami, es jūtu piepešu vajadzību kaut ko iesākt ar visu šo bezjēdzīgo bardaku mājās, lai brīdī, kad pametīšu šo vietu, dodoties dienas gaitās, doma par atgriešanos atpakaļ neiedvestu izmisīgu un apkaunojoši nožēlojamu sajūtu.