Biju šodien periodikas biblenē sakarā ar savu nelaimīgo kursa darbu. Urbjoties cauri "Ugunskura" sējumiem, priecīgi skribelēju savā paplānajā kladītē. 1934. gada nogale... tikpat kā neviens Ulmani dievinošs raksts...Paradīze... Līdz atver 1935.g žurnālus. Tajos jaunajam režīmam ir paspējuši pārdoties visi. Šaize, šaize,šaize! pirmkārt izbrīns par to, kā var cilvēki tik lēti pasūtīt visas savas idejas, sapņus, uzskatus, pakārtojot tos idejai par sasodīti atbrīvojošo 15.maiju!

///Otrkārt, man tas automātiski nozīmē vairāk darbu :( UN arī to, ka tie visi murgojumi būs jākopē, jo, kā vienmēr, sēžot mīkstajos periodikas lasītavas krēslos, galva nemanāmi ieurbjas žurnālā un notek siekaliņa:) Un tas laikam nozīmē kursa darba nenodošanu līdz noteiktajam datumam...///

Vadoņi vienmēr bijuši ķerti.

Stockmann runājos ar cepurēm. Vienu melnu, vienu zilu. Man bija aizdomas, ka viena no tām man nāks šovakar līdzi, bet beigās tomēr nodevīgi pametu abas. Domāju, ka rīt iešu atkal. Kamēr sapratīšu vai nu ka varu, vai nevaru dzīvot bez vienas no tām.