debeskrāsas trīslogu inkubators, izlīmēts ar mākoņtapetēm, kāri skatās uz pagalma pusi savām taisnstūrī stāvošajām acīm. Stāvs mājas tēls. Izlocītas sienu līnijas taisnleņķa pagriezienā, robotām palodzēm, gatavas lēkšāt virs ielu laternām. Es pats jau vēl savākšu savus darba papīrus, bet mani līdzsabiedrotie dažus stāvus zemāk, asfalta līmenī tā arī netiks uz priekšu, paliks un gaidīs, kamēr izlocīto līniju žalūziju ienaidnieki aizsniegsies līdz viņiem. Tikmēr skaitīs ierūsējušo metāla stieņu ņirboņu gar acīm, kā cietumnieka sargs ar alumīnija krūzīti vilkdams pa kameras restēm. Skat kā smej sejā...

Es ļāvu viņam tikt laukā, un viss, ko viņš iesāka, bija ķerties pie veciem niķiem, atkal likdams virsū savas netīrās ķetnas bezkrāsas pakaušiem.

Gaidīšu, varbūt man nekad nesanāks ielēkt tajā pašā vilcienā un noskatīties uz jums no otras puses, bet ne jau atsēšanās pie finiša taisnes mani interesē šajā brīdī. Drīzāk tas ceļš, sajust akmeņu sprēgāšanu zem sarkanajām kedām pie katra soļa, ar kuru spaidu zemes ceļus. Oļi pa gaisu, bet mans prāts un sapņi vēl joprojām iezemēti.

Vairāki cilvēki man apkārt pagrūž pareizajāa virzienā, iedod kādu ceļa zīmi, iepūš vēju ausī un noskatās ar zīmīgu aci. Man patīk, kad ir kāds ceļa biedrs, un sirdi silda, ja nav vienam jātriecas pret bangām. Tomēr diezgan bieži šī sajūta aizklīst un atkal paliec viens ar savām iedomām, lai turpinātu parasto tālākatsvešināšanos...

Mani mīļie būvējuši gaisa balonu bet tikuši pie veca padomju ledusskapja. Skaists jau ir, no vienas puses. Vismaz turpina jau gadsimtiem ilgo siltuma apriti, dzesē vienā pusē un silda otrā. Bet tomēr tas nav tas, kas bija jūsu rasējumos, kurus sildījāt un berzāt, dzēšgumiju krikučiem izslaucītiem pa lielo galdu, abi sapņojāt. Labāk ledusskapis blakus nekā gaisa balons palaists vējā. Bet es gribu cerēt. Pamats jau ir, manā vietā vecāki jau nogājuši to ceļa gabalu, kuru citiem varbūt vajadzētu veikt no nulles. Citi atkal ir priekšā, visi kaut kur skrienam, neviens nekur neskatās, nekur nepapmetās. Kamēr mazi. Vēlāk. Tādās dīvainās vietās. Kādā kartona kastē ar siltinātām sienām vai tilta arkā ar diviem televizoriem, pa vienam katrai ieejai. Ir meži, kurus apgūt, bet tikai pēc kārtas.

Neaizmirsti par mājas lapu, kas spētu kaut nedaudz līdzināties prāta iekšējai uzbūvei, kas neaprobežotu cilvēku uzbūves tradicionālajos trīpunktu plānos. Lapa, kurā viss notiekošais ir savā starpā saistīts - notikumi, domas, atmiņas, bildes, video, vide, pagātne un nākotne. Laiks un telpa apvienoti vienuviet. Sasieti kūlīšos un salikti dažādos plauktos, izsijāšanai, apēšanai nākamjos gados.