1. Valsts teritorija un robežas starptautisko tiesību teorijā
Tāda starptautisko tiesību subjekta kā valsts trīs nepieciešamie elementi ir virsbūve, respektīvi, varas institūcijas, teritorija un iedzīvotāji.
Valsts teritorija ir zemeslodes daļa , kas atrodas noteiktas valsts suverenitātē, teritoriālajā virsvadībā un jurisdikcijā. Valsts teritorijā ietilpst sauszeme, iekšējie un teritoriālie ūdeņi, zemes dzīles zem un gaisa telpa virs tiem.
Valsts teritoriju norobežo sauszemes, ūdens un gaisa robežas. Valsts sauszemes teritorijā ietilpst visa sauszemes daļa, kuru aptver tās robežas. Valsts ūdeņu teritorija sastāv no tās robežu aptvertajiem iekšējiem (iekšzemes) un teritoriālajiem ūdeņiem. Zemes dzīles, kas atrodas zem valsts sauszemes un ūdeņu teritorijas, ir tās īpašumā tik lielā dziļumā attiecīgajā segmentā, cik tālu šīs tiesības iespējams tehniski īstenot. Valsts gaisa teritorijā ietilpst troposfēra, stratosfēra, kā arī zināma daļa izplatījuma, kas atrodas virs valsts sauszemes un ūdens teritorijas.
1.1. Valsts robežas un to tiesiskais statuss.

Valsts robeža ir līnija dabā un pa šo līniju izvietota vertikāla plakne, kas nosaka valsts sauszemes, jūras, zemes dzīļu, gaisa telpas un valsts teritoriālās suverenitātes izplatību.
Līnijas, kas atdala vienas valsts sauszemes teritoriju no otras valsts sauszemes teritorijas, ir sauszemes robeža.
Izšķir orogrāfiskās robežas, kas nospraustas pa upēm, kalnu grēdām, aizām, ūdensšķirtnēm un citiem ģeogrāfiskiem pieturas punktiem, un ģeometriskās robežas, kuras veido taisnas līnijas starp noteiktiem ģeogrāfiskiem punktiem, pa paralēlēm (piem., Āfrikā un starp ASV štatiem), meridiāniem (piem., Krievijas arktiskās teritorijas). Valsts teritorijas robežas un to režīmu parasti nosaka valsts likumos un starptautiskajos līgumos, kuru vidū vispirms jāmin miera līgumi. Noteikumus par valsts robežām var ietvert arī starptautisko organizāciju un starptautisko šķīrējtiesu lēmumi. Vienīgais starpvalstu līgums, kas nosaka robežu starp Latviju un Krieviju, ir minētais 1920. gada 11. augusta Mieralīgums starp Latviju un Krieviju. Robeža noteikta Līguma III pantā.
Arī robežu izmaiņas parasti nosaka starptautiskajā- bieži miera- līgumā. Valsts robežas ir neaizskaramas, ar valstu likumiem un starptautiskajiem līgumiem tām noteikts īpašs robežu režīms. Tas, piemēram, bija noteikts 1924. gada Nolīgumā starp Latviju un Lietuvu par Latvijas-Lietuvas robežas pāriešanas noteikumiem pierobežas joslā dzīvojošiem šo valstu pilsoņiem. Robežu režīmu nosaka arī tādi līgumi kā Latvijas-PSRS 1926. gada 22.jūlija Nolīgums par konfliktu izmeklēšanu un izšķiršanu, kuri rodas uz Latvijas un PSRS robežas. No Latvijas likumdošanas aktiem robežas režīmu reglamentē LR 1990. gada 20. decembra Likums par Latvijas Republikas valsts robežu.
Robežas delimitācija ir robežas nospraušana uz kartes pēc starptautiskā līguma noteikumiem, detalizēti aprakstot pielikumā robežas atrašanās vietu un piesaistes dabā.
Demarkācija ir robežas nospraušana dabā. To veic robežvalstu jauktās komisijas, iezīmēto robežu ar speciālām robežu zīmēm. Robežas demarkācija tiek fiksēta speciālā protokolā ar parakstiem, shēmām un fotouzņēmumiem.
Redemarkācija ir valsts robežas atjaunošana dabā saskaņā ar esošajiem līgumiem, bojāto robežzīmju atjaunošana un nomaiņa, jauna robežas apraksta un protokola izstrādāšana.
Robežas režīma galvenais starptautiskais princips ir robežu neaizskaramība, kas, piemēram, deklarēta 1975. gada Helsinku Nobeiguma akta III principā, kur dalībvalstis pasludina, ka „... uzskata par neaizskaramām kā visas savstarpējās robežas, tā arī visu valstu robežas Eiropā, tāpēc un nākotnē tās atturēsies no jebkādiem mēģinājumiem uzbrukt šīm robežām. Dalībvalstis attiecīgi atturēsies arī no jebkādām prasībām vai jebkādām rīcības, kuru mērķis būtu sagrābt un uzurpēt jebkuras dalībvalsts teritorijas daļu vai visu teritoriju.”

1.2. Valsts teritorijas iegūšana un izmaiņu veidi.
Pamatā uzskaita septiņus galvenos teritoriju iegūšanas veidus: teritorijas atklāšanas, okupācija, pieaugums, noilgums, brīvprātīga cesija, miera līgumi, piespiedu cesija jeb sagrābšana ar spēku. Pastāv vēl arī dažas citas teritoriju izmaiņu metodes, taču tās ir mazāk izplatītas.
Uzskata, ka visvecākais un vissvarīgākais teritorijas titula iegūšanas veids ir atklāšana. Šī metode līdz pat astoņpadsmitajam gadsimtam bija pilnīgi pietiekama teritorijas iegūšanai. Spānija savu koloniālo teritoriālo ieguvumu laikā praktizēja starptautisko paziņojumu par jaunas teritorijas aneksiju, ko nostiprināja simboliski, ierokot jaunajā zemē svina vai vara plāksni ar attiecīgu ierakstu. Iedzimto tautu atrašanos jaunatklātajā zemē, piemēram, Acteku impēriju, uzskatīja par vērā neņemamu apstākli. Tomēr kopš XVIII gadsimta teritorijas atklāšanu vien pašu jau uzskatīja par nepietiekamu tās iegūšanai. No šī laika sāka pieprasīt arī jaunatklātās teritorijas „efektīvu okupāciju”, ar kuru tobrīd domāja tādas teritorijas okupāciju, kas vēl nepiederēja nevienai citai valstij un kuru dēvēja par nevienam nepiederošu zemi- terra nullus. 1824. gadā ASV nostiprināja šo principu diplomātiskajās sarunās ar Krieviju, uzsverot, ka domīniju nevar iegūt citādi kā vienīgi ar reālu okupāciju, turēšanu īpašumā. Nodoms to iedibināt ir pilnīgi nepietiekams. Īslaicīgas zvejnieku un mednieku apmetnes uzskatīja par nepietiekamām teritorijas iegūšanai.
Teritoriju tituls zūd, ja tā tiek pamesta. Kā piemērs šeit kalpo britu un argentīniešu strīds par Folklenda salām. Briti tās „atklāja” trīs reizes (1592; 1594; 1690). Konflikts ilgst jau kopš 1833. gada, kad argentīnieši tika padzīti no salām. Pēc vairākiem mēģinājumiem atgūt Folklendu salas sarunu ceļā1982. gadā Argentīna pielietoja ieročus, bet karu zaudēja.
Lai no vērstu „atkārtotu atklāšanu” un ar to saistītās prasības un pretprasības, 1855. gada Berlīnes konferences nobeiguma akta 34. pantā lielvalstis nolēma, ka par jebkuru jaunas Āfrikas teritorijas okupāciju jāpaziņo ar notifikāciju visām konferences dalībvalstīm, tā izslēdzot jebkādas turpmākas teritoriālās pretenzijas. Šajā sakarā attiecībā uz Āfriku un Ameriku vienlaicīgi tika pieņemta arī Hinterlandes doktrīna (hinterland- no vācu val. Aizmugurē, tālāk esošā zeme), pēc kuras pietika ar piekrastes okupāciju, lai arī tālāk esošā zeme tiktu uzskatīta par piekrastes okupētajai valstij piederošu.
Okupācija (latīn.- occupatio, angl.- occupation) var būt viens no teritorijas iegūšanas veidiem militārā spēka pielietošanas rezultātā un militārās administrācijas iedibināšana. To noliedz Stimsona doktrīna ar tās attīstībā pieņemtajiem, agrāk minētajiem līgumiem un Helsinku Nobeiguma akta III princips. Dažkārt militārās agresijas ceļā panāktos teritoriālos ieguvumus tiecas leģitimēt saskaņā ar tā saukto ieguvuma noilguma termiņu (kriev. – приобретательская давность ). Šis princips tika iedibināts tad, kad vēl nepastāvēja starptautiski tiesiskais aizliegums iegūt teritoriju ar spēku. 1970. gada Starptautisko tiesību principu deklarācijā jau noteikts, ka nekādi teritoriāli ieguvumi, kas radušies spēka vai spēka draudu pielietošanas rezultātā, nedrīkst tikt atzīti par likumīgiem. Tieši tādus pašus noteikumus ietver 1974. gadā ANO ar Ģenerālās asamblejas XXIX sesijas rezolūciju pieņemtās Agresijas definīcijas 5. panta 3. daļa.
Teritorijas ieguvums noilguma ceļā ir citas valsts teritorijas iegūšana ilgstošas okupācijas ceļā. Kā piemēru tam parasti min Palmas salas lietu. Spāņu un amerikāņu karš beidzās ar miera līgumu, pēc kura Spānija cedēja ASV Filipīnu salas. Palmas sala ir izolēta šī arhipelāga 3 reiz 4 jūdzes liela sala. Precedenta laikā tajā dzīvoja 780 iedzīvotāji, tomēr salai bija stratēģiska nozīme. Apmeklējot to 1906. gadā, ASV gubernators bija pārsteigts, ieraugot tajā Nīderlandes karogu. 1898. gada Miera līguma karte uzrādīja to kā Filipīnu salu, kas cedēta ASV. Sākās ilgs diplomātiskais strīds, kuru 1925. gadā nodeva Starptautiskajā šķīrējtiesas pastāvīgajai palātai. Lietu izlēma vienpersoniski arbitrs Markss Hubers, kas nolēma, ka salas pieder Nīderlandei. Šķīrējtiesnesis argumentēja, ka, neskatoties uz to, ka sākotnēji salas piederēja Spānijai, tomēr holandieši vairāk nekā 200 gadus īstenoja tajā savu jurisdikciju, tādējādi iegūstot titulu noilguma ceļā.
Pieauguma ceļā teritoriju iegūst pēc senā romiešu principa- „kam pieder galvenā lieta, tas iegūst tā pieaugumu- blakus lietu”. Tā, piemēram, kādas valsts jūras vai upes krastam pieaugot vai arī rodoties salai, tā pieder piekrastes īpašniekam.
Valsts teritorija var izmainīties tautu pašnoteikšanās rezultātā. Vismasveidīgākie teritoriju izmaiņu precedenti vēsturē pašnoteikšanās rezultātā ir Eiropas teritoriālie pārkārtojumi pēc Pirmā pasaules kara un pēc Otrā pasaules kara- dekolonizācijas procesa laikā. Viena no pašnoteikšanās formām ir plebiscīts (plebiscitum - latīn. Tautas lēmums, spriedums) jeb attiecīgās teritorijas iedzīvotāju nobalsošana. Pirmais plebiscīta piemērs bija par Pāvesta Aviņonas pievienošanu Francijai, kas notika 1791. gadā Napoleona karu laikā franču armijas okupācijas apstākļos. Vēlāk Napoleons vairāk kārt atkārtoja līdzīgus nobalsojumus iekarotajās teritorijās: Savojā 1792. gadā, Nicā 1793. gadā, Reinas ielejā 1793. gadā. Ar Itālijas neatkarības atjaunošanu saistītie plebiscīti notika 1848., 1859., 1860.- 1870. gadā. Norvēģija atdalījās no Zviedrijas 1905. gadā. Vesela virkne plebiscītu notika ar Eiropas valstu pašnoteikšanos pēc Pirmā pasaules kara un četru lielo impēriju sabrukuma.
Brīvprātīga teritorijas cesija ir vienas valsts teritorijas nodošana otrai saskaņā ar starptautisko līgumu. Parasti cesija notiek, apmainot līdzvērtīgas teritorijas. Tā 1890. gadā Anglija apmainīja Helgolandes salu pret līdzīgu Vācijas teritoriju tās Austrumāfrikā. 1968. gadā Francija ar Luksemburgu apmainījās teritorijām robežu precizēšanas nolūkos, kad 2223 kvadrātkilometri teritorijas manīja savu valstisko piederību. Dažkārt par atdoto teritoriju var izmaksāt starptautiskā līgumā noteiktu kompensāciju, kā tas formāli notika, PSRS atņemot Somijai saskaņā ar 1947. gada 3. februāra līgumu 176 kvadrātkilometrus teritorijas hidroelektrostacijas Janiskoski rajonā kopā ar dambju sistēmu par 700 miljoniem somu marku.
Teritoriju var arī pirkt un pārdot. Tā 1803. gadā ASV nopirka no frančiem Luiziānas štatu, 1819. gadā Floridu, bet Krievija 1876. gadā par 7,2 miljoniem dolāru pārdeva Aļasku ASV, saprotot, ka tā militāri nespēs šo teritoriju noturēt un riskē to zaudēt bez jebkādas samaksas. Teritoriju var dāvināt. Tā 1850. gadā Lielbritānija daļu ēri ezera atdāvināja ASV bākas celtniecībai uz rifa. Teritoriālās izmaiņas spēka pielietošanas rezultātā kā legāla teritorijas iegūšanas metode izzuda XIX gadsimtā, bet tad parādījās no jauna, kad Turcijai 1912. gadā atņēma Tripoli un Kirenaiku, kuras anektēja Itālija. Kā jau agrāk minēju, noliegums iegūt teritoriju ar spēku tika apstiprināts Stimsona doktrīnā.
Teritorijas sagrābšana ar spēku ir tiesiska tikai tad, ja spēks pielietots saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, respektīvi, ne vienkārši pēc tā saucamajām uzvarētāju tiesībām, bet pašaizsardzības kārtā „sodot” agresoru. Šādi pasākumi pret agresorvalstīm tika veikti Pirmā un Otrā pasaules kara rezultātā, piemēram, atņemot Austrumprūsiju Vācijai un atdodot PSRS.
Teritoriālie strīdi starptautiskajās attiecībās ir parasta parādība, tomēr tie izšķirami tikai mierīgā ceļā saskaņā ANO statūtiem, tajā skaitā, iespējams, ar plebiscīta vai referenduma palīdzību. Teritoriālos strīdus var izskatīt arī starptautiskās tiesas vai šķīrējtiesas. Teritoriālais strīds starp Latviju un Lietuvu par kontinentālā šelfa savstarpējo sadali1995. gada noveda līdz Lietuvas vēstnieka atsaukšanai no Latvijas uz nenoteiktu laiku Latvijas valdības nekonkrētās attieksmes dēļ, kad tā līgumu ar ārvalstu TNK „AMOCO” par naftas ieguva 1995. gada oktobra beigās noslēdza pirms disputa ar Lietuvu izšķiršanas un šelfa delimitācijas.

Garastāvoklis:: cheerful