| |
[Jul. 24th, 2007|05:29 pm] |
laiski, uzbeku stila biksēs izvilkās lielais konsulāta runcis - pats konsuls kā es uzreiz nopratu. rupjā formā pateica japānietei, ka pietiekot zvanīt 1 reizi, ka šeit nav love-hotelis un tamlīdzīgi. nabadzīte klanījās un sniedza viņam papīrus, kurus izskatījās viņš varētu arī nepieņemt. pēctam ieskrēja vēl viena, kuru viņš rupji aizraidīja. es stāvēju marmora priekškambarī un uz mazas maliņas cik ātri vien spēju švīkādama un no galvas rakstīju formulārā visus savus numurus, kas skaitās mani personas dati, baidoties, ka arī mani tūlīt dzīs prom.
- tak, eto vi mne vchera zvonili, dorogaya?
- jā, jā. es gan. paldies, ka pieņēmāt. eu, a kas man šite jāraksta?
- da vseravno - shto hotite! glavnoe svoi nomer telefona ne zabudte mne ostavit, - un pasmaidīja.
sapratu, ka varu atslābt un nesteigties ar formulāra aizpildīšanu. Runcis man pat palīdzēja pielīmēt fotogrāfiju.
- a, što mne v pervuyu ocheredj v Tashkente posmotretj? un tādā garā. viņš lepni izvilka bukletiņu un sāka izrādīt pieminekļus, bet es īsti neklausījos. teicu, ka gan jau Zarina mani nodos labās rokās. nosmējāmies par Zarinas čiepstīgo balsi un matu frizūru. arī par mūsu vēstnieku dažus laipnus vārdus.
- vispār jau es varēju arī caur rīgu kārtot, - es teicu.
- oi, da ja vam ih prišļu gde ugodno!
- nē, nu, es negribēju jūs apgrūtināt, - un dziļi paklanījos. jo klanīšanās man tagad ir ieaudzināta.
- da, nu perestante. vam ne idet! - Runcis iesmīkņāja. - da ya vam vse sdelayu. s radostju hotj na pamiatj ot sebia shto to ostavlju v vashem passporte.
- oi, spasibo! (batenjka - man gribeejaas teikt, bet noklusēju - kas zina, kāda tur viņiem tā pieklājība - un priecīgi izspriņģoju laukā no konsulāta). |
|
|
