Kad iepriekšējā postā rakstīju, ka centrā ir rosība, negaidīju to tādos apmēros. Un šodien apbrīnojamā kārtā beidzot kaut kas notiek arī Nacionālajā Bibliotēkā.
No sākuma ārkārtīgi izkaitinājos par to, ka man lasītavā piesējās vecs opis. Norunājusi ar viņu pieklājības piecminūti, norunājot vēl sakostiem-zobiem-izliekoties-pieklājīgai vēl piecas minūtes, saniknojos ne pa jokam. It kā jau bez pamata, un tomēr, man tiešām nebija laika, mani tiešām neinteresēja viņa jaunizgudrotās veļasmašīnas shēma, un viņš visu laiku liecās tik tuvu un viņam tā smirdēja elpa! Divas reizes viņu visbeidzot atšuvu, bet, viņam sākot skaļi "dungot" pie sevis narodnās dziesmas, savācu mantas un aizgāju uz citu lasītavu.

Neskaitāmas reizes izbesījos sociālo zinātņu lasītavā, piespiedu kārtā klausoties divu sasodītu un (nevarēju nepieminēt) sasodīti atbaidoši neglītu vēsturnieču diskusijā par viņu dzīves problēmām, Klišānu, Ruģēnu un velnszinkovēl. B#&%! Cilvēki vienkārši nespēj aizvērt muti!

Nu, un kad beidzot, laimīga par to, ka esmu tikusi vaļā no visiem tik kaitinošajiem cilvēkiem, kāpu lejā, dzirdēju pamatīgu kliegšanu. Kāds vīrietis bija apsēdies ne pie tā datora, proti, pie tā datora, pie kura gribēja sēdēt cits. Gandrīz sakāvās, abi, kliedzot pa visu bibliotēku, zvanīja policijai. Interesantākus ziņojumus sen nebiju dzirdējusi. Zīmīgi, ka abi sākās ar vārdiem: "Hallo, policija, te ir viens psihais, viņam ir visas psihajam atbilstošās pazīmes (seko uzskaitījums)". Beigās abi aizgāja, palika tikai satrauktās bibliotēkas tantes, kuru dzīvēs beidzot kaut kas ir noticis. Ha.