Silver bullet.
Posted on 2007.07.03 at 16:42
Ir pavēls, viss lēnām krēslo un patīkami maigs vējš spēlējas ar koku zariem.
Lēnām virzoties pa mierīgo meža izcirtumu jūtu, kā vējš lēnām un mierīgi pūstdams spēlējas ar maniem matiem un drēbēm. Tik patīkams miers un klusums, ka varētu aizmirsties. Aizmirsties pa, visam, šajā klusajā dabas nostūrī, kur ir dzirdama tikai vēja spēlēšanās ar zariem un putnu maigā čivināšana. Norimst putnu skaistā dziesma, sāk jau palikt tumšs it kā zeme pārklāj pāri sev segu, piķa melnu segu - Nakti. Vairs ir dzirdama tikai vēja šalkoņa, miers un klusums vairs valda pār šo vietu. Nakts pienākusi un mākoņiem atsedzoties sāk spīdēt spožs mēness. Tā gaiši zilie stari maigi apspīd zemi un katru koku, radot maigas ēnas naktī. Un mēness gaiši zilie un spožie stari atblāzmojas manos slapjajos vaigos, pa kuriem, viena pēc otras, tecēja pa vienai vien asarai. Tās izpauda - sāpes, ciešanas un sirdssāpes, kuras ir uzkrājušās manā sirdī un mani smacē. Nu tās laužas ārā caur asarām, pat spējīgs bļaut vairs nēsmu, tik raudāt un ļaut asarām plūst pār saviem vaigiem.
Manās rokās, no mēness gaismas, atspīd sudrabs, metāls - Pistole. Tā stobrā ir attēlota salauzta sirds, kuru plosa roze. Rozes ērkšķi, kas ir cieši ap to aptinušies un smacē nost, saplēsto un sagrauto, sirdi. Iebāžu roku kabatā un izvelku to, saspiestu dūrē. Dūre, knapi redzama mēness gaismā, asiņo ,asiņo no tā ko esmu saspiedis tajā. Lēnām atverot dūri vaļā, mēness gaismā spoži, jo spoži, atspīd Sudraba lode, kura ir visa vienās asinīs. Manās asinīs. Sudraba lodi ielieku pistolē ar gravējumu uz augšu - gravējumu, kur ir TAVS vārds, tieši TAVS.
Pistoli, pielādētu, nolaižu gar sāniem to cieši turot savā labajā rokā un klusi, jo klusi, izskan šie vārdi, kas tiek ar vēju aiznesti prom un tie knapi tiek izdvesti pār manām lūpām.
„-Es Mīlu Tevi...”
Un pēc šo vārdu izskanēšanas atskanēja ,dobjš un patīkams, blīkšķis, kas atskanēja vēl kādu mirkli, kā tunelī atbalss. Ar pēdējo elpas vilcienu es atlaižu pistoli, ļaujot tai nokrist uz aukstās zemes. Un pielieku kreiso rokas plaukstu uz lodes atstāto brūci - Sirdī. Asinis sāka tecēt straumēm un līdz ar to acis izžuva un vairāk asaras netecēja, tās apstājās- rimās. It kā tās rimās dēļ tā, ka Sudraba lode ar TAVU vārdu ietriecās un palika mana sirdī - Uz mūžiem...
}{♥♥†αrvilﮎ †♥♥}{
Lēnām virzoties pa mierīgo meža izcirtumu jūtu, kā vējš lēnām un mierīgi pūstdams spēlējas ar maniem matiem un drēbēm. Tik patīkams miers un klusums, ka varētu aizmirsties. Aizmirsties pa, visam, šajā klusajā dabas nostūrī, kur ir dzirdama tikai vēja spēlēšanās ar zariem un putnu maigā čivināšana. Norimst putnu skaistā dziesma, sāk jau palikt tumšs it kā zeme pārklāj pāri sev segu, piķa melnu segu - Nakti. Vairs ir dzirdama tikai vēja šalkoņa, miers un klusums vairs valda pār šo vietu. Nakts pienākusi un mākoņiem atsedzoties sāk spīdēt spožs mēness. Tā gaiši zilie stari maigi apspīd zemi un katru koku, radot maigas ēnas naktī. Un mēness gaiši zilie un spožie stari atblāzmojas manos slapjajos vaigos, pa kuriem, viena pēc otras, tecēja pa vienai vien asarai. Tās izpauda - sāpes, ciešanas un sirdssāpes, kuras ir uzkrājušās manā sirdī un mani smacē. Nu tās laužas ārā caur asarām, pat spējīgs bļaut vairs nēsmu, tik raudāt un ļaut asarām plūst pār saviem vaigiem.
Manās rokās, no mēness gaismas, atspīd sudrabs, metāls - Pistole. Tā stobrā ir attēlota salauzta sirds, kuru plosa roze. Rozes ērkšķi, kas ir cieši ap to aptinušies un smacē nost, saplēsto un sagrauto, sirdi. Iebāžu roku kabatā un izvelku to, saspiestu dūrē. Dūre, knapi redzama mēness gaismā, asiņo ,asiņo no tā ko esmu saspiedis tajā. Lēnām atverot dūri vaļā, mēness gaismā spoži, jo spoži, atspīd Sudraba lode, kura ir visa vienās asinīs. Manās asinīs. Sudraba lodi ielieku pistolē ar gravējumu uz augšu - gravējumu, kur ir TAVS vārds, tieši TAVS.
Pistoli, pielādētu, nolaižu gar sāniem to cieši turot savā labajā rokā un klusi, jo klusi, izskan šie vārdi, kas tiek ar vēju aiznesti prom un tie knapi tiek izdvesti pār manām lūpām.
„-Es Mīlu Tevi...”
Un pēc šo vārdu izskanēšanas atskanēja ,dobjš un patīkams, blīkšķis, kas atskanēja vēl kādu mirkli, kā tunelī atbalss. Ar pēdējo elpas vilcienu es atlaižu pistoli, ļaujot tai nokrist uz aukstās zemes. Un pielieku kreiso rokas plaukstu uz lodes atstāto brūci - Sirdī. Asinis sāka tecēt straumēm un līdz ar to acis izžuva un vairāk asaras netecēja, tās apstājās- rimās. It kā tās rimās dēļ tā, ka Sudraba lode ar TAVU vārdu ietriecās un palika mana sirdī - Uz mūžiem...
}{♥♥†αrvilﮎ †♥♥}{