we have 13 hours till lift-off
« previous entry | next entry »
Jan. 10th, 2010 | 09:05 pm
mood: nemiers
music: miers
Jā, tagad es būšu tipisks students un sūdzēšos par savu sesiju, sūdzēšos par to, pie kā pati esmu vainīga, taču vispirms paņaudēšu par to, ka mani šodien neaizveda uz kino "Rīga". turklāt uz "Nāves ēnā" un vēl par velti. Nu kā šitā vispār drīkst darīt?
Nepatīk, ja cilvēks nevar izdomāt, bet tad, kad viņš izdomā, jau viss ir nokavēts. [Šajā gadījumā nekas tā arī netika izdomāts, diemžēl] Man nepatīk, jo tas man liek justies neērti. Man nepatīk, jo tas man liek domāt par to, ka cilvēks neko īstenībā nevēlas un visa neizlēmība ir neģēlīgos laika vilcināšanas nolūkos. Man nepatīk, ja cilvēki nevar izlemt. Ne-pa-tīk..
Un redz, pēc 12 stundām un 50 minūtēm es jau rātni sēdēšu auditorijā, jaunajā fakultātes ēkā, kurā ceturtdien pirmo reizi man ieejot priekšnamā, tieši manu acu augstumā rēgojās divi pisuāri, kas visu šo jauno ēku padara vēl nepievilcīgāku manās acīs. Nez, cik zemu ir iespējams kristies šai pievilcīguma latiņai? Nerunājot jau par 4. stāva sieviešu tualetēm, kuras vispār ir briesmīgas. Kabīņu durvis ir LU-galvenās-ēkas tipa, turklāt ar spraugu pirksta resnumā pa vidu. KĀ TĀ VAR?
Un redz, tā vietā, lai lasītu par Polijas-Lietuvas dalīšanu, par apgaismoto un neapgaismoto absolūtismu, par zviedru laiku reformām, es sēžu šeit un rakstu, un sūdzos par visu, kas apkārt..
Man nepatīk, ka man nav laika, man nepatīk, ka man tik sasodīti ļoti patīk gulēt, pretējā gadījumā droši varētu atvēlēt visu nakti šiem jaukajiem biļešu lasīšanas prieciņiem...
Bet tagad, mani mazie mīļie draudziņi... es centīšos aizdzīt Mr. Slinkumu prom no savas galvas un ķermeņa un ķerties klāt. And I have lots of things to read, my friends!
Nobeigumā kāds jauks citātiņš: "Tikai students var būt divās vietās vienlaicīgi - sesijā un pakaļā!" Un šobrīd es esmu abās divās.
Nepatīk, ja cilvēks nevar izdomāt, bet tad, kad viņš izdomā, jau viss ir nokavēts. [Šajā gadījumā nekas tā arī netika izdomāts, diemžēl] Man nepatīk, jo tas man liek justies neērti. Man nepatīk, jo tas man liek domāt par to, ka cilvēks neko īstenībā nevēlas un visa neizlēmība ir neģēlīgos laika vilcināšanas nolūkos. Man nepatīk, ja cilvēki nevar izlemt. Ne-pa-tīk..
Un redz, pēc 12 stundām un 50 minūtēm es jau rātni sēdēšu auditorijā, jaunajā fakultātes ēkā, kurā ceturtdien pirmo reizi man ieejot priekšnamā, tieši manu acu augstumā rēgojās divi pisuāri, kas visu šo jauno ēku padara vēl nepievilcīgāku manās acīs. Nez, cik zemu ir iespējams kristies šai pievilcīguma latiņai? Nerunājot jau par 4. stāva sieviešu tualetēm, kuras vispār ir briesmīgas. Kabīņu durvis ir LU-galvenās-ēkas tipa, turklāt ar spraugu pirksta resnumā pa vidu. KĀ TĀ VAR?
Un redz, tā vietā, lai lasītu par Polijas-Lietuvas dalīšanu, par apgaismoto un neapgaismoto absolūtismu, par zviedru laiku reformām, es sēžu šeit un rakstu, un sūdzos par visu, kas apkārt..
Man nepatīk, ka man nav laika, man nepatīk, ka man tik sasodīti ļoti patīk gulēt, pretējā gadījumā droši varētu atvēlēt visu nakti šiem jaukajiem biļešu lasīšanas prieciņiem...
Bet tagad, mani mazie mīļie draudziņi... es centīšos aizdzīt Mr. Slinkumu prom no savas galvas un ķermeņa un ķerties klāt. And I have lots of things to read, my friends!
Nobeigumā kāds jauks citātiņš: "Tikai students var būt divās vietās vienlaicīgi - sesijā un pakaļā!" Un šobrīd es esmu abās divās.