nelasīt.. nevajag.
Posted on 2007.04.13 at 12:50
visi ir kļuvuši pretīgi.
es saprotu, ka cilvēki jau pēc dabas ir maitas, bet taču nevajag tik ļoti!
man tagad jau iestājusies nelabuma sajūta izejot no klases, starpbrīdī slājot pa otrā stāva tumšo gaiteni, pretī nāk viņu saskābušie, buldoga ģīmetņi.
man ir apnicis valbīt acis uz viņa pusi, viņa mūždien neapmierinātais purns man rada atvemšanas funkciju, apriebušies teiksti par manu slikto attieksmi pret viņu, ja viņam pat nav attieksmes, viņam nav nekā, kā sakaltušai kakai, tajā pat vairs nav nekādu noderīgu vielu. vai pēdīgākais maita, vai pilnīgs flegmātiķis bez izmaiņām sejas mīmikā, ko izvēlēties? laikam flegmu, lai vismaz never muti vaļā.
viņa savukārt mūždien, jau no laika gala ir sūdzējusies, ka es viņai neatveroties un, ka viņa nekad netiek dziļāk par manu ādas virsējo slāni, bet es savukārt mūždien sev pārmetu, ka viņa redz grib tikt klāt man, bet es viņu uztveru kā vienkārši mazu ākstu, neko vairāk. arī viņas stāstiem, ka viņa nevienam neatveroties, ne ar vienu nekad nerunā par savām problēmām, es neticēju, jo galu galā, ir jādara ne jārunā.
tā otra, vēl labāks personāžs. vienmēr pietēloti samocītu smaidiņu. pārmet citiem atklātus tekstus, dusmojas uz to, kas kādam ir uzgāzis dusmas, dusmojas, ja kaut kāda nožēlojama ēdnīcas pārzine viņai pabrauc ar slotu zem kājām pārāk nejaukā tonī pasakot lai paņem nost kājas, bet ziniet, man viņai pat lineālu prasīt riebjas, jo viņas balsī vienmēr var dzirdēt mazu pārmetumu.. tādu kā "nuuu, kas tu pati sev tādu nevari dabūt?" kā tad pie velna viņa var kādam piesieties par sliktu toni, vai nejauku attieksmi, ja viņa pati ir pietiekoši nepatīkams cilvēks?!
stulbums. viss grimst kakās. es gribu uz bomžu krastmalu, bet laikam būs jābrauc vien pie noras uz mazo piesmakušo dzīvoklīti ar pusbeigtajām dzīvībiņām akvārijā.
es saprotu, ka cilvēki jau pēc dabas ir maitas, bet taču nevajag tik ļoti!
man tagad jau iestājusies nelabuma sajūta izejot no klases, starpbrīdī slājot pa otrā stāva tumšo gaiteni, pretī nāk viņu saskābušie, buldoga ģīmetņi.
man ir apnicis valbīt acis uz viņa pusi, viņa mūždien neapmierinātais purns man rada atvemšanas funkciju, apriebušies teiksti par manu slikto attieksmi pret viņu, ja viņam pat nav attieksmes, viņam nav nekā, kā sakaltušai kakai, tajā pat vairs nav nekādu noderīgu vielu. vai pēdīgākais maita, vai pilnīgs flegmātiķis bez izmaiņām sejas mīmikā, ko izvēlēties? laikam flegmu, lai vismaz never muti vaļā.
viņa savukārt mūždien, jau no laika gala ir sūdzējusies, ka es viņai neatveroties un, ka viņa nekad netiek dziļāk par manu ādas virsējo slāni, bet es savukārt mūždien sev pārmetu, ka viņa redz grib tikt klāt man, bet es viņu uztveru kā vienkārši mazu ākstu, neko vairāk. arī viņas stāstiem, ka viņa nevienam neatveroties, ne ar vienu nekad nerunā par savām problēmām, es neticēju, jo galu galā, ir jādara ne jārunā.
tā otra, vēl labāks personāžs. vienmēr pietēloti samocītu smaidiņu. pārmet citiem atklātus tekstus, dusmojas uz to, kas kādam ir uzgāzis dusmas, dusmojas, ja kaut kāda nožēlojama ēdnīcas pārzine viņai pabrauc ar slotu zem kājām pārāk nejaukā tonī pasakot lai paņem nost kājas, bet ziniet, man viņai pat lineālu prasīt riebjas, jo viņas balsī vienmēr var dzirdēt mazu pārmetumu.. tādu kā "nuuu, kas tu pati sev tādu nevari dabūt?" kā tad pie velna viņa var kādam piesieties par sliktu toni, vai nejauku attieksmi, ja viņa pati ir pietiekoši nepatīkams cilvēks?!
stulbums. viss grimst kakās. es gribu uz bomžu krastmalu, bet laikam būs jābrauc vien pie noras uz mazo piesmakušo dzīvoklīti ar pusbeigtajām dzīvībiņām akvārijā.