as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

es te domāju. cik nekaunīgi būtu apgalvot, ka mani vairs neuztrauc, kas notiek latvijā. nogurst. savā ziņā piekrītu tiem, kas pārmet vispārējo panisko sedziņas raušanu uz savu pusi. lai nu kam, bet mums, vot, atņemt- tā gan ir cūcība. jā, tas ir cilvēciski. bet. vēl vakar vai kad te nejauši dabūju nokomentēt tautietes savārstījumu, kāpēc univ nevajadzētu apvienot visu vienā putrā. nu, okei, nevajadzētu. bet viņas formulējumi bija a) naudu taču var ietaupīt uz visu ko citu un b) naudu nedrīkst taupīt uz studentiem, viņi ir valsts nākotne. nenoturējos nepierakstīt- uz ko tad? uz tagadni? vai pagātni (pensionāriem, tātad). vai komentāri internetā par "atņemsim liekēžiem deputātiem naudu un izbarosim studentiem un bezpajumtniekiem" ai nu. un tagad visa kultūra sēdēs astoņpadsmitajā novembrī uz svecēm pūrā? vot tā, manuprāt, ir augstākās pakāpes necieņa. nu es atvainojos. da mēs jums tagad parādīsim, sliktie politiķi. neba jau nu politiķi birdinās asaru par bālēliņu norītām dziesmām. tas pats nabaga tantuks pensionārs, kam viens no prieciņiem ir visa tēvē programma svētku dienā un tas naivais nabadziņš, kas vēl joprojām pliks, toties brīvs.

jā, bet šitā jau sanāk pavisam otrādi. atņemiet mums naudu? tad iesāliet savu neatkarību. protams, tas nav tā domāts. bet tie nabaga politiķi tak ar neko sliktu negrib.

bet vainosim visi kalvīti vienu pie ekonomiskās krīzes. nepievilcīgs tipāžs kā nekā.

un palasīju komentārus par līdaku, vispār dūša apskrējās. labus, sliktus, vienalga. labie norāda, ka pateikt "aizver muti", tas ir kā iespļaut sliktajam krievam dvēselē (kurš to vien gaida kā lv izputēs un varēs šamējo pievienot abrenei, kā teicis cienījamais mākslinieks), sliktie. sliktie ir ierēkšana par viena cilvēka pacietības zudumu. nekas slavējams, kaut kas viegli piedodams. manuprāt. bet es laikam nepārstāvu savas tautas viedokli.

vairāk par visu man riebjas fanātisms. un kaut kas fanātisks spiežas no visām pusēm tagad lv sakarā.

tādēļ. pieņemot sevi par citas valsts iedzīvotāju vai varbūt pasaules pilsoni, atmetot visus nacionālisma iedīgļus, klāt nāk vieglums. nu, drusku stulbi. drusku labi. drusku bēdīgi. a ko tur daudz. lai es esmu žurka, kas bēg no grimstoša kuģa.

nepārprotiet. man mana valsts ir mīļa un dārga. un tas ir sava veida gļēvums- novērsties no kāda mīļa un dārga, kad tu redzi, ka viņš ir pavisam sagājis sviestā. bet ja reiz tu tur neko nevari mainīt. pret sevi pašu saudzīgāk ir pievērt acis.