Mūzika: | Nicolas Jaar - Space is Only Noise if You Can See |
Ieva ir gudrs cilvēks. Rezultātā vēl pāris lietas šovakar. (pēc tam, cerams, dienām ilgi šeit klusēšu, jo viss būs labi un saulaini - tā parasti ir, kad nerakstu (parasti nerakstu, kad tā ir))
Pirmkārt, tā dīvainā lēkāšana starp pasaulēm un jušanās dīvaini pēdējā laikā droši vien skaidrojama ar hormoniem. Tas man liek justies mierīgi un labi.
Otrkārt, atceros, ka pagājšgad lasīju (dzirdēju?) par to, ka, ja kādas attiecības beidzas, tad vietā nāk citas. Vārdu sakot, mēs pastāvīgi uzturam vairāk vai mazāk vienu konkrētu skaitu attiecību. Un tad nu es tikko dušā tā iedomājos, ka iespējams, ka tas, ka man grūti būt tuvai ar daudziem cilvēkiem vienlaikus, skaidrojams ar to, ka agrāk man bija kādas 4-5 tāda tuva līmeņa attiecības, par kurām es šobrīd runāju. Tad pārgāju uz 1. Un šobrīd man ir tādas knapas divas - katra par sevi gandrīz, gandrīz - ir, bet tomēr neviena nav līdz galam, piedodiet, mani mīļie, jūs jau paši zināt (nojaušat, man šķiet, ka jums vismaz virs galvas parādās tāda multeniska jautājumzīmīte), ka es runāju par jums, jūs jau zināt, kā ar mums ir. Bet ir jau labi tā, kā ir, man šķiet, nu, tādā ziņā, ka tas taču nav sliktākais, kas var notikt (atšķirībā no tā, ka es par šo rakstu kkādā fucking blogā, lol, tas gan ir so immature). Ir kūl, man patīk, ka man ir vismaz šie gandrīz divi (superīgie, btw) cilvēki kā kompānija (lieliska!) šim laikam dzīvītē. Gribu teikt, ka tāda lēkāšana starp skaitļiem ir nedaudz nedabiska/nedabīga, tāpēc arī tā grūti varbūt.
Pēkšņi iTunes piebiris pilns ar lielisku jaunu mūziku - Nicolas Jaar, Chinawoman un Dead Man's Bones. Priecājos!
Labunakti jums, mums un visiem pārējiem! Rīt ceru uz (beidzot) jēdzīgiem matiem. + jaunām zeķubiksēm, jauniem vīrakiem un lielu, baltu lapu no Baltijas Papīra