Cirmuļa atklāsmes -

"reizēm man liekas, ka tu nemaz negribi justies labāk," saku savam spoguļattēlam. šis padomā brītiņu un tad čukst, neizteiksmīgo ģīmi piešķiebis, rokas iebraucis savos bezkrāsas matos:
"palasi Sartru..."
viltīgais.
viņš zina, kas bij starp mani un Sartru.
viņš visu vienmēr zina. kas viņam to visu nosūdz? es ne.
"tas man nepalīdzēs," es saku, "Sartram tur bija rudi mati. vismaz kaut kas."
"vai tad tu teici, ka tev vajag palīdzēt?" viņš saka.
viltīgais.
velns. neteicu jau arī.
un ja es to izdarītu. vai es esmu gatavs Sartram? vai esmu gatavs tiltiem? blāvām, vienveidīgām ielām? gatavs ieskatīties savā tukšajā sejā un vēl tukšākajā dvēselē? gatavs to izturēt un dzīvot tālāk?
vienkārši ar ko tādu nav iespējams dzīvot. varbūt Sartrs to zināja.
"ak dievs, nu izdari kaut ko ar mani!" lūdzos spoguļattēlam.
viņš, maita, smaida. pārākuma apziņā. viņš zina, ka man viņu vairāk vajag nekā viņam mani. viņš zina, kas būtu, ja kādu dienu es viņu tur, spogulī, neieraudzītu. "ai ai ai!" viņš saka "kas tad būtu!..." un aizvelk elpu mākslotā aizgrābtībā.
"zini, es tevi tomēr mīlu," mēģinu viņam iegriezt. bet viņš nereaģē. viņš zina, ka tā nav taisnība. viņu man neapmānīt. jocīgi. jo viņš mani pastāvīgi apmāna.
"labi," es saku, "labi." tāpat bez kādas domas. vienkārši, lai viņu atšūtu.
tagad es labprāt kaut kur aizbēgtu. uz eiropu, piemēram. lai tikai viņu neredzētu. viņš ir tik nepilnīgs. tik nekāds. vienmēr bija vislabākais, bet tagad ir pagrimis viendabīgajā ļaužu masā. mūžīgi kāds izrādās glītāks par viņu, gudrāks, šarmantāks, laipnāks, izdarīgāks. arī dumjāks, smieklīgāks, niknāks, ļaunāks.
bet aizbēgt nevar. viņš man seko, kā tāda ēna. kur tik nepagriežos, viņš jau priekšā. darba spogulī. datora atspīdumā. tējas glāzē. telefona lodziņā. pat uz galda virsmas viņa neskaidrais siluets.
"zini, tinies," es viņam saku, "noriebies tu man esi," un pats sabīstos no saviem vārdiem. aizies vēl arī. bet cita point of reference jau man nav. palikšu vēl pavisam viens ar savām kretīniskajām domām.
iešķielēju spogulī. viņš arī lūr drusku noraustījies, aizdomīgs. fūū, nopūšos pie sevis - viņam arī bail mani pazaudēt. kādam tomēr esmu vajadzīgs.