| |
[Jul. 24th, 2007|05:16 pm] |
|
vakar pie kazahiem noskaidroju, ka uzbeki mīlot dāvanas, bet nolēmu - nu, ko es tur iešu ar japāņu šnabi. nāksies vien dāvāt tikai smaidu. kad nonācu līdz Meguro stacijai, man vairs bija palikušas tikai 40 minūtes, kurās nofotogrāfēties un atrast vēstniecību. tokijā tās ielas nav tik vienkāršas kā pēc romiešu tipa celtajās pilsētās. numuri kaut kur ir, bet viss skaitās pa apgabaliem un māju nosaukumiem. un es meguro apkaimē biju pirmo reizi tā dienas laikā un uz savām kājām. paprasīju diviem džentelmeņiem, lai palīdz tikt galā ar GPS, un virzienu it kā atradām. domāju pa ceļam gadīzies foto-būda, bet šis bija tāds rajons, kur vairāk bija geju bāri un augļu tirgotavas un suši, bet ne biznesa rajons, kur viegli nofotogrāfēties. nācās diegt atpakaļ uz staciju, bet meguro stacija ir 4 stāvīga. katrs pārdevējs rāda, ka būda ir uz citu pusi. beigās pielauzu vienu tanti atnākt man līdzi un parādīt. bija palikušas jau vairs 20 minūtes. skrēju pa galvu pa kaklu, mēģinot apstādināt vienalga ko - pašizkrāvēju vai taksi. viens piestāja, pie stūres bija sieviete. |
|
|
