Stāvēju uz ielas gaidot. Vēroju kā lēni krīt sniegpārsliņas un pie sevis dungoju "uzsniga sniedziņš balts, balts kā visbaltākie milti...". Ap sirdi palika kaut kā vieglāk. Sniegpārsliņas liegi griezās vējā, viena nosēdās uz mana sakarsušā vaiga, izkusa un noritēja pār to kā asara. Tā noteikti bija sniegpārsliņa, vai arī asara, kuru es pat nepamanīju. Es stāvēju un gaidīju, kas tagad būs. Iegāju savā kāpņu telpā un gaidīju, kas būs. Iegāju dzīvoklī, pēc mirkļa iznācu no tā un atkal gaidīju, kad būs. Nekas nenotika. Nekas tāds, ko gaidīju, vai vispār gaidīju? Es pārāk daudz gaidu. Gaidu labākus laikus, gaidu mīļus vārdus un glāstus, gaidu , kad cilvēki mainīsies. Neko nesagaidu, ne tos labākos laikus, ne cilvēkus, kas mainās. Cilvēki nemainās, pat augot viņu būtība paliek tā pati. Man dien dienā blakus dzīvo dzīvs piemērs, tāpēc es vairs negaidu neko no viņa, nedz arī no kāda cita. Es pieņemu to, kā ir. Nu ir, labi, lai ir. Tev mani vajag? Nemaz tik ļoti ne. Tā ir tikai slimīga iedoma. Mana iedoma, cerība, ka vajag. Neko nevajag. Un es to zinu, pat varbūt labāk par Tevi un varbūt pat labāk par sevi, jo sevi es vairs nepazīstu. Un, ja ir apriebies, tad nevajag, un, ja vairs nejūti tad nevajag, jo tāpat zinu, ka par sirdi Tu nedotu daudz. Kā redzi, es vēl elpoju, tāpat, kā toreiz, kad piedzimu. Elpošu arī bez Tevis. Tikai nezinu vai būs labāk, vai sliktāk..."uzsniga sniedziņš balts un zemei palika silti."