| |
[Jun. 18th, 2005|05:52 pm] |
Es tēloju un izlikos
un mani meklēja un atrada tikpat viltoti cilvēki kāda biju es pati.
Nu, kad ir vienalga, ko zaudet,
Es beidzot kļūstu patiesa.
Pat, ja jāatzīst, ka baidos...
Un arī, ja jāatzīst, ka esmu kļuvusi vienaldzīga...
Un rodas jauni draugi
mainās iepriekšējie.
Viņu vairs nav tik daudz, bet viņi ir patiesi.
Un reizēm es atkal atļaujos pacelties spārnos.
No emociju īstuma |
|
|
