It's written in the sky
A prophecy for you and I.
Ir diezgan grūti izlasīt to, kas ir paredzēts, lai izlemtu, vai ir vērts lasīt šo grāmatu vai nav. Tā nav viegla lasāmviela. Tai priekšā ir ne tikai mākoņi, bet arī zvaigznes. Tās spīd acīs. Raksti, ko es vēlos izlasīt, ir ar melnu tinti ierakstīti tumsā. Tos no fona var atšķirt pēc garšas, pārlaižot mēli debesīm, var saprast, kura lapaspuse garšo patīkami, kura - rūgti, un tad var izlemt, vai šo lapaspusi ir vērts atstāt, kā ir, vai arī, pieliekot pūles, to pārrakstīt. Tas ir vecais jautājums par to, vai vajag spirināties pret straumi un ja vajag, tad kad vajag.
Šobrīd jūtos ierauta emociju straumē un nezinu, kur tā mani aiznesīs. Jūtos, ka mēle ir pārāk sausa, lai kaut ko sagaršotu debesu tumsā. Es nespēju saprast, kas man dara prieku un kas nē. Ir grūti uztvert, ko es vēlos, jo es nesaprotu, kādas emocijas tur būs pārsvarā. Citam jau nav nozīmes. Bet tās ir tik pretrunīgas un sapinušās, ka es nevaru atrast, kurām straumēm vēlos ļauties...
Tas viss ir ļoti sarežģīti, jo dabūt to ko grib vienmēr ir visai viegli, tā vai citādi, bet iespējas ir, lai gan pusceļā bieži liekas, ka to vairs negribas, bet ir iespējas darīt un izmēģināt - turpretim, kad saprast nevar neko, tad ir grūti izdarīt kādu izvēli, kurai sekot.
Es apzinos, ka tik daudz iespēju ir palaistas garām... laikam jau liela daļa arī ilgoto. Man nav savas vietas šajā pasaulē, ko veido tik daudzas lietas vienlaicīgi, man ir tikai zūdoši fragmenti un es šaubos, kas no tā ir īsts, kas nav...
Bet tā grāmata, kas ir ierakstīta debesīs, mēdz piedāvāt arī ļoti interesantus pavērsienus, tādus, kādus es pat iedomāties nevaru. tāpēc ir vērts tajā ieklausīties. Ne jau kāda likteņa dēļ, bet gan tāpēc, ka dažkārt man pietrūkst iztēles. Dzīve spēj mani nolikt tik neiedomājamās situācijās, kādas es pati ar savu ierobežoto iztēli nekad neiespētu. Viņa ir daudz dižāka literāte par mani. Viņas drāmas ir bez pliekanības piegaršas. Viņa vēl joprojām spēj pārsteigt.
Tās izjūtas, kas ir manī, ir unikālas.