Pilota memuāri.

Pagājušās SestDienas raksti. Par Skvoteriem, kas man bija jaunatklājums (lai arī sirdī vienmēr esmu zinājis, ka kaut kam līdzīgam ir jāpastāv! Ir!), un raksts par budisma lektoru Artūru Alsiņu un viņa dzīves vienkāršoto izpratni. Un nevilšus velkot paralēles nākas secināt, ka manī ir kaut kas mantots no abām šīm pusēm. Gauži praktisks un ikdienā bieži pielietots, turklāt - teju by default!
Nekad neesmu lasījis ceļojumu aprakstus vai aktieru, operdziedoņu dzīvesstāstus, un vēl citas manā izpratē diezgan garlaicīgas lietas. Toties vienkāršo ļaužu ceļi nekad neatstāj vienaldzīgu. Tomēr ne par to.
Runa, atgriežoties pie iepriekšminētā par skvoteriem, ir par to, cik gan ļoti sunīti un zākāti tika šie ļaudis pēc raksta nopublicēšanas Dienas komentāros. Naidpilna neizpratne un agresija. Cenšanās padarīt nožēlojamus. Lai gan attieksmē skaidri redzamas mūsu laikmeta pēdas - jaunāku, labāku, tūlīt. Diemžēl ideju teju neviens tā arī nesaprata. Detaļās neiedziļināšos, bet iesaku caur Google saglabāto kopiju izlasīt rakstu, ja nu tas nav izdevies: 'Citādi Londonas latvieši. Skvoteru dzīvesstils'.
Jā, un noteikti arī 'Skaidras pavasara debesis' un rakstu par Ugandu. Ļoti vērtīga viela pārdomām, manuprāt.