Mana psihiatre ir brīnišķīga, es to nevienā mirklī nenoliegšu, bet viņas neveiklie mēģinājumi jokot par sāpīgām tēmām ir nepanesami par ar tik melnu humora izjūtu, kāda ir manējā; tad es trīcošām rokām stūra veikaliņā nopērku mazo česīti un šķiltavas ar Latvijas Tirgotāju savienības logo, apraudos uz Nometņu ielas, nakts melnumā eju kāpt uz garāžu jumtiem kopā ar savu femme fatale un gandrīz noslīkstu oksitocīna uzplūdos mirklī, kad viņa pa miegam pievelk mani sev klāt un noglāsta manu zaļi krāsoto galvu, uz kuru vairākkārtīgi atskatās ikviens sabiedriskā transporta pasažieris, gods kam gods, taču pārējā laikā lielākoties viss, pēc kā es alkstu, ir pakārties biroja caurlaides zilajā kakla lentē – mentūrai nebūs lieki jānoņemas ar atpazīšanu, ja striķis nāk uzreiz komplektā ar manu vārdu, uzvārdu, fotogrāfiju, struktūrvienību un pat magnētisko durvju pīkstuli, ne.

Miegs ir labākais, kas ar mani jebkad ir noticis.