| Ģirts |
[Aug. 29th, 2005|10:48 am] |
| [ | Current Music |
| | Arcade Fire, Cold Wind | ] |
Sviesta cibu es ļoti gribēju sestdien no rīta, jo likās, ka dzīvots ir pārāk raibi, ka emocijas ir tik, tik ļoti...ka nevar atstāt tās tāpat izkūpjam gaisā.
Piektdien braucam uz Ivara dzimšanas dienu. Sākums kā veco laiku filmās - meitas klāj galdus, vīri - runā par politiku. Tikai vīri nemaz nerunāja par politiku. Drīz jau visi runā par politiku, līdz ierodoties pēdējiem gaidītajiem viesiem, baļļuks sākas ar lielu joni. Visapkārt ir Labis Burvis, un varbbūt tieši viņa klātbūtne rūpējas par to, lai man nākamajā dienā būtu nemitīgi jāsmejās par to, cik viss ir bijis neganti un pārāk daudz priekš vienas nakts.
Piemēram ir neizsaprotami, kāpēc ar Mazo Lukašu nakts melnumā, situācijā, kad alko uz galda ir vēl pietiekoši, nolemjam, ka alko ir beidzies un jābrauc pakaļ. Man ir jābrauc, jo Murjānus zinot kā savus piecus pirkstus, bet Mazajam Lukašam ir viena no manām mīļākajām mašīnām. Protams, jāpiemin, ka šoferis bija tādā stāvoklī, kad itkā brukt vairs nevajadzētu, par to liecina tas, ka braucot prom, Ģirts mūs aptur, jo esam mazliet iebraukuši aizmugurē esošajā mašīnā. Braucam lēni un apdomīgi, tāpēc arī ir laiks secināt, ka uz aizmugurējā sēdekļa ir ļoti daudz alko - O, Johaidi! Tad jau vairs nav jābrauc uz ceļavēju, tāpēc var braukt pa visādiem maziem Murjāņu ceļiem, jo tur taču nav dzīvas satiksmes un policija ar nebūs. Visņirdzīgāk ir saprast, ka atrodies kaut kādu māju pagalmā un piesmej dzīvi tik viegli. Mēs kopā varam smieties par visu.
Man apnika rakstīt par tiem visiem raibumiem. Varu tikai pateikt, ka citiem vienmēr par Tevi esot skaidrāks viedoklis par Tevi nekā Tev pašam, tāpēc dažkārt atkal tiek saskatītas lietas, kas nemaz nav un nevar būt. Bet kartis amals tikmēr man stāsta, ka ejot gulēt pēķšni un, ja iegribas, tad arī jāiet.
Rīts iesākas ar Lukaša ar blīkšķi atvērtajām durvīm - es Jums te atvedu 2 meitenes pagulēt, un, starp citu, es vispār neguļu. Man liekas, ka gulēt vairs nav iespējams, un drīz vien es atkal esmu augšā, lai pirmo reizi mūžā sajustu, ko nozīmē tapt iemestai baseinā. Vīru motivācija - jo man ir mazliet netīras drēbes. Sadabūju laikam Ivara dvieli, kurš priekš pirts esot par sausu, un tāpēc es atkal nokļūstu baseinā. Galvenais- nedrīkst ļaut dvielim noslīkt. Manas slapjās drēbes man šodien atdos cilvēks - eksāmens, cilvēks - izglītības standarts, kurš ceļojuma laikā uz valku ieguva jaunu iesauku - cilvēks - ābece!
Nu lūk, no rīta secinu, ka jāpaliek sausai, vienīgais, kas man ir sauss- tp oranžais krekliņš - tradicionāls mājas tērps, bet, kad beidzot ierodos savā gultasvietā, pirmkārt secinu, ka mana gulta jau ir aizņemta, jo tajā guļ Mazais Lukašs, otrkārt, Rinķītis pamostas un sauc - ak, šausmas, viņa taču ir plika. un dara to tā, lai visi klātesošie 20 pamostos.
Šī nedēļas nogale iezīmējās ar daudz ko tādu, kas notiek pirmo reizi. Un vēl viena no lietām, ka neskatoties uz to, ka kādas 2 reizes esmu Liebekriss iepriekšējās nakts laikā mazliet piečakarējusi (jo sarunātie randiņi nekad nenotiek manas neierašanās dēļ), viņš no rīta ierodas ar puķēm, rasā plūktām. Mjā, pareizi, vīri taču gāja vārtīties rasā.
No rīta ierodas mana māsa, kurai drošvien ir ļoti smieklīgi redzēt visus tāds kā redz nākamjā rīta pēc ivara un sergeja dzimenēm. Voldemārs, piemēram, skraida apkārt apakšbiksēs, kurpēs un vējjakā un gaida LR ziņu dienesta vadītājū. Mārtiņš visu laika saka - Ak, šausmas, bet mazais Lukašs - protams, O, johaidy. Kaut kāda imagināra sajūta. Es visu laiku smejos, atbaruc cilvēks eksāmens un mēs braucam uz Valku. Cilvēkam eksāmenam ir pacietība, jo mēs visi esam tādi jautruļi. Ģirts visu laiku domā, ka vajadzētu nopelst. Laikam tāpēc izdomājam brokastis ēst restūzī pie paliela dīķa - lai Ģirts var nopelst, jo nopelžot Tu jūties kā no jaunu piedzimis.
Liebekriss saka, ka visas spēkles ar manu piedalīšanos tiekot zaudētas, bet, ja es vērojot, vai turot īkšķus, tad ir tikai uzvaras. Tāpēc mani īkšķi esot jāapdrošina.
Valkā mēs esam visjautrākā komanda, jo galvenais taču ir komandas gars. piem, mūs vieno tas, ka guļam visi vienā čupā uz zemes, kad uznāk miegs, ka uznākot lietum, lienam gulēt zem mašīnas piekabes. Nekad nebiju līdusi zem piekabes, pie tam, zem tik zemas, lai paslēptos no lietus. Jāpiebilst, ka visa komanda ir arī diezgan dizzy. parasti tomēr ir tā, ka daži ir un daži nav dizzy, šoreiz visi esam vienoti un tas atkal ir tik smieklīgi. Tā bija mana mīļākā sporta komanda. un manas bailes par to, ka, ja piektdien ir bijis tik jautri, tad sestdien būs sliktāk - neapstiprinājās.
Esam godīgi, jo ar liebekriss turam vārdu, ko esam visiem solījuši. ar friku esam strīdīgās, tā rezultātā es spļaudos un apleju sienu ar balzāmu, tagad man tas vairs nepatīk. Esmu Sarmītes skolas īpašniece, kas māca kā darīt labu meitenēm. Mans vienīgais skolnieks izskatās apmierināts ar iemācīto, arī skolniece smaida.
Bet tagad es iešu mazgāties un braukšu uz centru, jo ir jāsāk strādāt. Čau, mīlu |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}