| pasaka par manu īpašo māsu. |
[Jan. 29th, 2005|11:05 am] |
|
atkalredzēšanās prieks ir visskaistākais no priekiem.nopietni.nu lūk.neesmu satikusi savu māsu 3 mēnešus un kā pensionāre varu sacīt cik ļoti viņa izaugusi, ka pat ir vērts viņu neignorēt. viņa noteikti nebūs tāda kāda biju es un kādi bijām mēs visi viņas vecumā 90 gadu pašās pašās beigās. mēs bijām savādāki, varbūt ne tik ļoti pieauguši normālā ziņā, bet pietiekami pieauguši vielu un cilvēku izvēlē. viņa nepazīst to visi , tos cilvēkus un to scēnu, bet tas mums netraucē runāt un dejot cauru nakti regeja pavadībā.un mani tas fascinē. |
|
|
