jānim ir noņemta tā saucamā mākslīgā elpināšana. pa dienas vidu arī atvēra acis. Pēcpusdienā biju slimnīcā, nelaida mani klāt, bet ļāva pieiet pie loga un pacēla žalūzijas. Jānis mani redzēja, acu skatiens pavisam skaidrs, saprātīgs, apzinīgs. ārsti sakot, ka viņš visu dzird, saprotot, ko saka. Vienkārši joprojām stāvoklis ir slikts, bet mums ir tāda sajūta, ka sliktākais jau ir aiz muguras. Ceru, ka šovakar krusttēvs vēl pazvanīs un normālā valodā pastāstīs no medicīnisko izmeklējumu un to rezultātu puses.

Lauru uz slimnīcu tā arī neaizvdu, kaut biju jau pie uzņemšanas nodaļas Vienības gatvē piebraukusi. Caureja nav atkārtojusies, vemšana arī. Mana iekšējā balss saka, ka ar viņu viss ir kārtībā. tagad skarida pa māju un dauzās ar Klintu. Pieļauju iespēju, ka šādi viņa reaģēja uz tēta slimību, radot viņā lielāku sajūtu, ka ir jācīnās. Tagad jau es domāju tā, ka Jānis vēlāk visu šito lasīs un domās, kādu šumu esmu sataisījusi, lieki stresojusi, vai kā.

Katrā ziņā, kad Marija, man jau esot ceļā uz Rīgu, zvanīja un pastāstīja, ka jānim ir kļuvis labāk, ka atvēris acis, un es Laurai saku - tētim kļuvis labāk, viņa sāka smaidīt un smieties un atkārtoja teti, teti, teti. Var jau būt, ka viņa no mana prieka priecājās, bet gan jau arī pati saprata.

Pēc krusttēva zvana uz slimnīcu, jānis ir ievietots atsevišķā vienvietīgā palātā. viņš arī lūdza AIDS nodaļas galveno ārstu vai vadītāju vai kā viņu tur, savu kursabiedru, kā saprotu arī draugu arī painteresēties klātienē par Jāni, jo telefoniskas sarunas ir telefoniskas. marija saka, ka arī pret viņu esot attieksme mainījusies. Nu, labāka kļuvusi. Pieļauju, ka tā ir sagadīšanās, bet varbūt arī nē. Jo krusttēvu attiecīgās ārstu aprindās zina. Viņš ir jaunais talantīgais, kas izturējis prestižus konkursus un tagad dzīvo un strādā Francijā. Laikam jau rakstīju šito. Nu nez, vai tiešām visi ir tik snobiski?