par to, ka dzīve ir tāda, kāda tā ir
es arī sākšu ar kaut ko, ko man ir teicis D. - "viss ir kā ir. viss bija labi, ir labi un būs labi." laikā, ka viņš man to teica, es tam gribēju ticēt, es tam centos ticēt. mēģināju pārliecināt sevi, pēc tam citus, ka tā ir patiesība, ka ar mani viss ir labi, ka nav ne pēc kā jādzenās, ka manai sirdij nav jāsāp, nav jāilgojas pēc "kaut kā-nezin kā, no kaut kurienes-nezin kurienes". jo viss taču ir labi. viss ir. bet vakaros tik un tā bija sajūta, ka aplis ir noslēdzies, aplis, kas ildzis tikai kārtējo dienu, un es atkal esmu savā dzīvoklī. un man atkal nekā nav. Un es neticu saviem vārdiem, nav arī neviens blakus, kas ticētu manā vietā. aplis ir noslēdzies. atkal. un atkal brūces ir vaļā.

tad nakts. brūces aizvelkas, sadzīst. un atkal ir diena. un atkal viss ir labi. un es gribu ticēt un es cenšos tam ticēt. es saku skaļi, lai atskanētu, jo ja Tu dzirdi, tātad tas ir.

kas ir mainījies no brīža "tad" un "tagad"? lūzuma punkts bija jaunais gads, kad sajūtas mājās, Latvijā, bija tādas, ka jābēg - jābēg ātri, jābēg tālu. bēgu, aizbēgu pie māsas.
šeit es vēlos nedaudz iestarpināt par savu māsu - viņai es esmu parādā visu, kas man šobrīd ir. es apbrīnoju I. par visu kas ir viņa ir un vēl vairāk - par to, kas viņa nav. I. man teica - lai sāp, jo no sāpēm Tu neaizbēgsi. es rakstu un dzēšu, rakstu un dzēšu, jo mēģinu kaut kā pateikt Jums to, cik viņa ir man daudz ir devusi; eh, beigšu ņemties, jo es skaidri zinu, kam es to visu mēģinu pateikt - Tev, Iev, kas man ir blakus. esi bijusi, esi un būsi. es Tevi mīlu!

atgiežamies pie manas bēgšanas - nu re, es atkal bēgu. aizbēgu un apstājos. apstājāmies un pāris dienām, pāris metrus prom no realitātes, uz pāris vārdiem. runājām. runājām, runājām un runājām. norunājām, izrunājām, pārrunājām. pīpējām, smējām, meditējām. kā Ieva vēlāk teica - love is the best therapy there is. un es nevaru nepiekrst. manī kaut kas atvērās, es sajutu, ka mana eksistence nebeidzas ar mana ķermeņa un prāta šābrīža uztveres robežām. es neesmu ierobežota, es neesmu aprobežota un savažota. es kustos un plūstu. man ir tiešām grūti pat mēģināt aprakstīt šo pieredzi. tas, kas man bija iepriekš - zināšanas un mēģinājums ticēt, tas kas man bija tagad - sajūta. sajūta, ka viss ir...labi.
es pēkšņi saredzēju, cik ļoti biju mēģinājusi, mēģinājusi ticēt, mēģinājusi būt, mēģinājusi darīt. mēģinājusi viskautko. bet viltīgi ar to mēģināšanu - kam tad vajadzēja, lai es mēģinu? man? ne tak, man tikai gribējās, lai negribētos to visu, kā nav. un tālāk seko 101 zobrata sadarbība, kas, saslēdzoties ķēdē, kurā kādam kaut kas ir, kādam nav, kādam kaut ko vajag, nevajag, patīk, nepatīk and so on. sakot "kāds" domāju kādu savu daļu, kādu savu stāstu. un šajā jūrā es biju nogrimusi, es, kam patiesībā nekā jau netrūka, es, kam nevajadzēja sagrābt, kam nevajadzēja gribēt - gribēt ticēt un mēģināt pierādīt.

viss labais nāk viegli un caur ērķšķiem uz zvaignēm - neba kāpšana ērķšķos Tevi uz zvaignēm aizvedīs, tāpēc, cilvēk, nepārproti! ja vajag zvaigznes, varbūt paskaties debesīs - nu re kur tās zvaigznes ir.

veltu šo ierakstu šai pirmdienai. pirmdienai, kurā varu atskatīties uz saviem vecajiem romāniem un teikt, ka esmu brīva no tās savas daļas, kas mani rāva viņos iekšā. pirmdienai, kuru gaidot daudz satraucos par savu darba vadītājas vērtējumu uz manu, kā pašai vienmēr liekas, sūdīgi paveikto darbu. runāju par bakalauru - man bija nepieciešami 3 gadi, lai spertu šo soli, jo es domāju, ka to nevaru. pārfrāzējot - es sev biju iestāstījusi, ka nevaru un izejot no domas par nevaru arī visas darbības smuki sakārtojās ka tiešām nevaru. bet varu un mana profesionāli-kretīniski-piekasīgā darba vadītāja, no kuras vērtējuma tā bijos, ka nolēmu "nebojāt brīvdienas" un skatīties e-pastā tika 1dien, bija man atbildējusi - Anete, tas, kas tapis līdz šim ir ļoti, ļoti labi. viss, nekā vairāk - es neesmu kļūdījusies, es varu. viss ir viegli.
cilvēki - māsa, Dace, Ieva, Karīna, citi attālināki kadri - visi sāk lēnām atgriezties un es necenšos neko noturēt pie sevis, es tikai piedalos notikumā, iespējā mums aizskart vienam otra dzīvi - un es pieskaros. un nekas slikts nenotiek. ja jūs zinātu, cik ļoti es agrāk baidījos no īsta cilvēcīga kontakta, no īstas sarunas! nav, viss pagaisis. viss viegli, viss īsts.

un darbs - nu kamōn, šeit "kosmosa enerģijas plūdums", kurš Tevi ness un nevar aiznest uz sliktu vietu pierādās par visiem 100. pateicu sev, ka es nemocīšu sevi - negribēšu - nestrādāšu, citējot Ievu : ja rezultāts=sūds, ļauj tam nomirt, ja tas nemirst, padari to labu. un viss notiek - notiek neko nedarot. es to iedomājos - un ir! viss viegli. viss ir.

es novēlu visu viegli, novēlu paļauties un uzticēties, nevis mēģināt ticēt.

nobeigšu ar jauku dzejoli, kas atskan manī. manī kaut kas...

Es uzcelts stāvu,
Un kukaiņi pa mani iet.
Es gatavots no rāvas,
Un manī kaut kas vaļā, kaut kas ciet.

Un tas, kas vaļā, tas pa mani klejo,
Tas manī iet un manī paliek ejot,
Tas grib, lai nāktu kāds pa sazaroto taku,
Lai nāktu kāds un uzceltu man Tevi blakus. /M. Pujāts/