|
septembris 30., 2019
 | 11:26
protams, ka šī nav darbadiena parastā, un šodien viss no rīta ir turpinājies. pagarināju spotifaju. eju uz oficiālo jelgavas mikriņu pieturpunktu pilsētā. pirms trim gadiem kāds vadītājs uzdirsa, ka parasti tajā pieturā, kur stāvēju es, viņš nepieturot. teicu ka, ā okei, es tā vairs nekad nedsrīšu. nodomāšu, ka šodien ir ļoti liela iespēja uzrauties uz to pašu vadītāju. man tā liekas. tāpēc vienu mikriņu pa ceļam ejot palaidu garām.
sāk palikt pilnīgi neizdevīgi pamosties un nespēt aizmigt no tiem 7 līdz 7:50, kad bērni tiek mudināti ēst, pārbaudīt somas pēc specifisku priekšmetu esamības tajos, klausīties mammas rantos par to, ka viņas bērnībā vecākiem nebija jāiet uz miķeļdienas tirdziņu, lai bērniem palīdzētu uzklāt tirgošanās vietas, un kurš par to visu maksā, un ka bērni neko nepelna, un bērnu kaut kādas debilās* pretīrunājamās frāzes.
un manas domas, ka 5. klasē es nebiju lohs, 5. klase vispār bija superforšs pasākums, dafigā treniņi, uz kuriem braucu pats, ok, tur bija mazliet tādi pārāk izsmējīga atmosfēra no dsžiem kadriem, un spēles arēnā rīga, un pats pēdējais brīdis, pirms sāku geinot. okei, man laikam tajā 5. klases rudenī uztaisīja superstulbu frizūru. kura pašam likās pilnīgi okei. tie divi mēneši varbūt ir vienīgais brīdis, kad gribētos izdzēst savu vizuālo appearence no vēstures. okei, labi, ir vēlviens gadījums. un varbūt ģipši uz rokām. bet es tos matus baigi neatceros, un es priecājos, ka ļoti daudzi līdz vidusskolai vispār neko tādu nestcerējās.
bet jā. tad viņi aiziet, un es guļu. ilgi. un izdevīgāk būtu tikt neapēdušam un aizmigušam tikt izvestam uz rīgu, nekā izgulējušam, stundu ledusskapja pārpalikumus grauzušam un 15 minūtes uz klavierēm spēlējot pilnīgi to pašu ko vienmēr, ar somu ~20 minūtes iet līdz sabiedriskā pieturai, un tad braukt tās 40-50 minūtes. un tsd man vēl ir rīgā jāuzmeklē kāds ģim. loceklis, lai nodotu durvju atslēgu. varētu varbūt likt zem tepiķīša, bet vienreiz pirms daudziem gadiem tā atslēgs nozuda.
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
