Tu nemīli mani, es nemīlu nevienu. Tieši par to runa visi mūsu draugi. Jā, varbūt es tevi nemīlu, bet tu man esi ļoti ļoti vajadzīgs...
Kādreiz mēs izšķiramies... man ir jauns vīrietis, jauna dzīve, es jau saku pierast dzīvot bez tevis un... grūti paskaidrot kā tas notika, kāpēc tu atnāci tajā naktī, kāpēc es atvēru durvis... bet tu atkal “ir” manā dzīvē...
Viss pavisam savādāk... nezinu kā ar mani, bet tevi daži mēneši ļoti izmainīja... tagad tu esi vājāks, jo es tev esmu vajadzīga vairāk neka tu man... varbūt tāpēc ka samierinājos ar to ko saprotu jau sen – mums nav nākotnes, ir tikai šodiena... un mūsu šodiena beigsies pēc divām nedēļām... es jau skaitu cik dienas mums palika, es jau mazliet skumstu pēc tevis... bet tas ir gaišas skumjas... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
