Teiksim, ka savdabīga mazohisma alkās pirms pāris dienām nolādēju filmu "Pūt, vējiņi!", ko šovakar tā no sirds skatos.
Un tā man ir patikusi jau no bērnības. Un arī lugu esmu lasījusi daudz, daudz reižu.
Un tā arī šoreiz, kad atkal parāva emocijas, situ pa galdu, kodu lūpās un teicu "Чёрт!"
Bet mūzika ir ļoti, ļoti skaista. Un tādēļ vien es iešu augstskolas laikā dejot atkal tautiskās dejas, lai man tikai tiktu dota iespēja kādreiz dejot pie šīs mūzikas Dziesmu svētkos. Toreiz iespaidi bija diezgan neaizmirstami- es stāvēju un gaidīju savu deju Skonto stadiona malā, ģērbta Abrenes tautastērpā(bilde no Expo 2000 Vācijā, Latvijas stenda priekšā dejoju "Jautrās dzirnavas") un skatījos, kā pieaugušo deju kolektīvi dejo to deju. Nu ļoti skaisti. Neizplūdīšu garos un apcerīgos aprakstos par saviem iespaidiem, tikai varu ieteikt Dziesmu svētkos aiziet paskatīties šo deju. Nu jā- nenoturēšos un pieminēšu, ka šo deju dejo, manuprāt, visskaistākajos latviešu tautastērpos- Nīcas tautastērpos.(Varbūt ne tā labākā bilde, manis arī tur nav, jo tā arī nekad dzīvē nesanāca to tautastērpu uzvilkt. Varbūt vienreiz sanāca. Diemžēl, bildes no tās reizes man nav:)

Tā kā topiet audzināti tautiskā garā. Un atvainojiet sviestainus postus. Tā, lūk!:)

Kaut kā labs garīgais.