sulfaen

Kad no rīta es viņu ieraudzīju virtuvē, viena no vakardienas kailo krūšu īpašniecēm bija samulsusi.
Es nevarēju Viņu nekur atrast- viņa man paziņoja.
Es varēju redzēt, ka viņas balss un vārdi, ko viņa no sevis negribīgi izspieda, viņā pašā izsauca tādu kā aizvainojumu. Man gribējās atbildēt- un kā tieši tas attiecas uz mani? Tas varētu būt ļoti tipiski. Viņa bija sarūgtināta, bet tā nebija mana problēma.
Es iešu paskatīties- es tomēr pamāju.

E. gulēja vecāku guļamistabā uz paklāja, uz krūtīm atvērta grāmata. Kad es ienācu, viņa acis atvērās. Kādu brīdi viņš vienaldzīgi skatījās uz augšu- uz mani, tad acis atkal aizkrita ciet.

Viņš guļ- es viņai paziņoju.
Es redzēju, ka viņa beidzot kļūst nikna. Bet, kā jau normāls vidusmēra cilvēks, viņa neizplūda savu dusmu izpausmēs, neizteica neko no tā, ko patiesi domāja. Viņa tikai apveltīja mani ar niknu skatienu, pagriezās un aizgāja. Pēc viņas neaizcirtās pat durvis.
Iestājās klusums.

Klusums nav kaut kas, pie kā man ir jāpierod. Lielākoties cilvēki kļūst nervozi, ja nekas nenotiek, ja gaiss šķiet sastindzis pilnīgā bezvējā. Mēs uzaugām klusumā. Tukšā mājā starp grāmatām kā divas lāstekas, katrs iekšā pats sevī.

Bērnībā es mēdzu iztēloties kaut kādus notikumus, uzņemt savā galvā filmas. Tās parasti beidzās kā modernisma literatūra- daudznozīmīgi, bez jebkāda atrisinājuma. Bet man patika brīdis, kad es palaidu beigu titrus uz kādu koku vai domās sastingušas sejas fona. Mani sajūsmināja manis izdomāto ainu rūgtums. Tagad man gribējās palaist beigu titrus aizejošajai meitenei.