Jo es vairs nekam neticu. Neticu, protams, arī tam, ka nekas tāds nepastāv, un spēju cerēt, ka pastāv.
Laikam esmu tā vīlusies un ir tā sāpējis, tik ļoti ir bijis izsists pamats no kājām, ka vairs neticu ne mīlestībai, ne draudzībai. Gribas ķert un grābt tieši šeit un tagad visu, kas ir vai kas var būt, jo jau rīt viss var būt kājām gaisā. Var būt pazudušas visas jūtas, var pazust cilvēki, kas likās mūžīgi, var pazust mīlestība un draudzība, vai pat ļaunāk, tā var vērsties ienaidā un zaudējuma aizvainojumā.
Laikam tāpēc es daru tā, kā es daru. Man ir bail, ka jau nākamajā sekundē vairs nebūs un viss būs zaudēts uz mūžu.
Visļaunāk ir zaudēt pašai, vairs nejust visu skaistumu, ko kāds radīja sajūtās.
Jā, laikam tāpēc es smu kļuvusi tik ciniska un nežēlīga. Vairāk jau pret sevi.
Bet man ir šie mirkļi.