| While you were sleeping, weeping and dreaming |
[Jun. 24th, 2009|05:33 pm] |
sēdēju jūras krastā līdz 9 un mētājos kaut kur pa vidu starp divām krastmalas pusēm un Dostojesvka rindiņām. Viņš runā pārāk personīgi, es neko nejūtu un pat nespēju padomāt, jo tas viss jau kaut kur ir... Pēdējais alus tā arī palika neizdzerts. Tagad stāv ledusskapī.
kaut kur ap pusnakti es jutu, ka būšu pēdējais, kas aizies gulēt. Tāpēc es mētājos. Ja šāda varas izjūta mani pārņemtu tranšejā pie ložmetējiem, tad pēc manas gribas gaiss nebūtu caurspīdīgs, bet sacaurumots un es kā Dievs varētu radīt kaut ko vienā dienā. Ja es gribētu, es pat varētu sev noteikt nāves dienu. Es noteikti nerunāju par pašiedvesmu vai harizmu. |
|
|
