08/02/2014
Mundrs rīts; Tonizēts šķīstošajā kafijā.
Sliekšņa atvadu kūstošais sniegs.. Roberts, varenais skrējējs a.k.a Indiānis šķībā aste, arī ir agri pamodies un ar asti šūpojot "Ardievas", pavada līdz tilta uzbērumam. Un tad, raitā riksī dodas atpakaļ uz salmos siltināto būdu.
Vakar vakarā vienā mirklī vīdēja skumjas, bet ceļš ir ceļš - viens, bet katram savs. Tas Tevi vienmēr sagaidīs, pavadīs un būs līdzās. Tas raksta rindas, tad, kad pats to vēl neapzinies. Tas sniedz izvēli un mēdz to atņemt, sajaucot prātu tas atsijā takas, bet saglabā draudzību. Tas iekšienē sauc: "Dziedi tā, it kā pasaule lūzt."
..Es slīdēju kā atspulgs pa zemes ledus spoguli, kur viss sācis kust un naktī piesalstot ir kļuvis nedrošā soļu loterijā, kur lozēs - kritiens. ..Daugava virspusē klusē, zem ledus straume skalina pavasari, es tikmēr soļoju pār gaismekļos iemidzināto tiltu, un jūtu, kā aiz miglas klosteris sauc: "Ar Dievu", bet tas neskan, kā mūžīgas atvadas, drīzāk kā vēlējums soļot pa šo ceļu. "Neļauj man Tevi aizmirst..", atbalso atspulgs upē. Krustpils uzsmaida ar pagaisušo caurvēju, kurš ierasts viesis "šajā krastā". Vai "otrā krastā" katram krastam cits krasts.
Stacijā, kurā kavējas vilciens smidzina lietus un pārvēršoties pārslās drūp uz bruģētā spoguļa.
...Lidosta "Rīga", rindā iepazinos ar Josifu, jūrnieks dzīves rietā, esot daudz ceļojis - būs interesants sarunu biedrs. (vēlāk kāpjot metāla putnā pazudām pa citām laika telpām.) Lidmašīnā visiem rezervētas vietas, bet ļaudīm tieksme sastāties rindā un steigties, tikt ātrāk, kaut gan man liekas, ka tomēr nolaidīsimies vienā laikā.
..un iekšā lidojošajā mašīnā. "Laiks peldēt citā okeānā, ar mākoņu aisbergiem. Sašķeltais vējš nokavējot aizsvilpo līdz pat zemei.
Zemmākoņu Eiropa pārlidota. Plīvojam virs salas.
Sveicināta Skotija.
Bezmaksas pasažieris vilcienā uz Glāsgovu, uz jautājumu:
-"Where is your ticket?", tādā pat neziņā nokrata plecus. - "So, you need a ticket."
- "No, im in that kinda situation, where I dont need a ticket."
- "How do you mean it?", šoreiz neziņu nodiriģē rokas, "in Glasgow gates are closed.."
Konduktors kā konduktors, bez dusmām. Glāsgovā jau doma bija melot, ka pazaudēju biļeti, bet tūlīt, aiz viena indivīda biļetes vārtiem, izpraucos cauri. Smejos mājot konduktoriem, tie nosmīn vienaldzīgus smīnus.
Akcents te viņiem cits, protams, arī ieražas. Tagad iemiegu, lūkojoties uz brīnišķīgo pakalnu ainavu;
kā zemes kardiogramma, sirdspuksti starp ūdeņiem.
Mundrs rīts; Tonizēts šķīstošajā kafijā.
Sliekšņa atvadu kūstošais sniegs.. Roberts, varenais skrējējs a.k.a Indiānis šķībā aste, arī ir agri pamodies un ar asti šūpojot "Ardievas", pavada līdz tilta uzbērumam. Un tad, raitā riksī dodas atpakaļ uz salmos siltināto būdu.
Vakar vakarā vienā mirklī vīdēja skumjas, bet ceļš ir ceļš - viens, bet katram savs. Tas Tevi vienmēr sagaidīs, pavadīs un būs līdzās. Tas raksta rindas, tad, kad pats to vēl neapzinies. Tas sniedz izvēli un mēdz to atņemt, sajaucot prātu tas atsijā takas, bet saglabā draudzību. Tas iekšienē sauc: "Dziedi tā, it kā pasaule lūzt."
..Es slīdēju kā atspulgs pa zemes ledus spoguli, kur viss sācis kust un naktī piesalstot ir kļuvis nedrošā soļu loterijā, kur lozēs - kritiens. ..Daugava virspusē klusē, zem ledus straume skalina pavasari, es tikmēr soļoju pār gaismekļos iemidzināto tiltu, un jūtu, kā aiz miglas klosteris sauc: "Ar Dievu", bet tas neskan, kā mūžīgas atvadas, drīzāk kā vēlējums soļot pa šo ceļu. "Neļauj man Tevi aizmirst..", atbalso atspulgs upē. Krustpils uzsmaida ar pagaisušo caurvēju, kurš ierasts viesis "šajā krastā". Vai "otrā krastā" katram krastam cits krasts.
Stacijā, kurā kavējas vilciens smidzina lietus un pārvēršoties pārslās drūp uz bruģētā spoguļa.
...Lidosta "Rīga", rindā iepazinos ar Josifu, jūrnieks dzīves rietā, esot daudz ceļojis - būs interesants sarunu biedrs. (vēlāk kāpjot metāla putnā pazudām pa citām laika telpām.) Lidmašīnā visiem rezervētas vietas, bet ļaudīm tieksme sastāties rindā un steigties, tikt ātrāk, kaut gan man liekas, ka tomēr nolaidīsimies vienā laikā.
..un iekšā lidojošajā mašīnā. "Laiks peldēt citā okeānā, ar mākoņu aisbergiem. Sašķeltais vējš nokavējot aizsvilpo līdz pat zemei.
Zemmākoņu Eiropa pārlidota. Plīvojam virs salas.
Sveicināta Skotija.
Bezmaksas pasažieris vilcienā uz Glāsgovu, uz jautājumu:
-"Where is your ticket?", tādā pat neziņā nokrata plecus. - "So, you need a ticket."
- "No, im in that kinda situation, where I dont need a ticket."
- "How do you mean it?", šoreiz neziņu nodiriģē rokas, "in Glasgow gates are closed.."
Konduktors kā konduktors, bez dusmām. Glāsgovā jau doma bija melot, ka pazaudēju biļeti, bet tūlīt, aiz viena indivīda biļetes vārtiem, izpraucos cauri. Smejos mājot konduktoriem, tie nosmīn vienaldzīgus smīnus.
Akcents te viņiem cits, protams, arī ieražas. Tagad iemiegu, lūkojoties uz brīnišķīgo pakalnu ainavu;
kā zemes kardiogramma, sirdspuksti starp ūdeņiem.