Zaglīgi soļi un kaķis ar tiem vienā ritmā. /skan man galvā, kad ieraudzīju savu gultu ar sarkanu segu un kaķi uz tās. Ārā viss, viss smaržo pēc pavasara, pēc mošanās, pēc svaiguma. Viss kļūst atkal jauns, arī cilvēki it kā izlien no savām kūniņām un pavasarī "piedzimst" no jauna - emocijas un sajūtas kļūst izteiktākas, pēc ziemas miega Tu sāc dzīvot, saproti, ka apkārt ir cilvēki, krāsas, prieks, smaržas, ka dzīve ir skaista. /ak, kas gan mani pamudinājis uz šādām rindām, ja es par sevi to šobrīd nevarētu teikt? :D Gluži kā tādā esejā, kad atveras rakstāmā čakra un aiziet. Mana ome savu mobīlo telefonu sauc par mazo mērkaķīti, hahāa. (: un saka-tas ir liktenis! Vispār es ļoti, ļoti gribu, lai viņa, lai manas abas omes būtu nākamās nedēļas koncertā, jo es zinu, ka viņas abas ļoti grib. Un tagad, kad mana otra ome brauc atpakaļ uz mājām, es saprotu, ka tomēr baigi forši, ka viņa te dažas dienas pie mums padzīvoja, patīk paklausīties viņas kurzemnieku akcentā ar "viš" (viņš) un aprautajām kurzemnieku galotnēm. Ak, un es atkal jau varu tikai minēt, kādu vērtējumu iegūšu matemātikas eksāmenā, jo šodien rakstījām pēdējo ieskaiti un es sajutos nožēlojami: gribējās pateikt - "miskuzi"! |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |