| |
[26. Apr 2013|00:19] |
Šodien tāda saulaina pilnmēness diena.
Dienas pirmajā pusē mocījos ar neadekvātām bailēm, tāds virpulis pa iekšām griezās un griezās,
bet nu saparojos un metos dienā iekšā un aizgāja.
Pie putriņa viss bija ļoti sakarīgi, jaunais slīdskanis top.
Tad sazinājos ar Hariju un viņš mani uzaicināja uz indiešu mūzikas koncertu.
Ilgi domāju, vai iet uz Roka kafejnīcu, klausīties liepājnieku Sudmali, vai arī ko smalkāku... izlēmu doties Indijas virzienā.
Jā pirms tam biju iegājis Krišnas templī uz
Viņa Žēlastība Sankaršan Das Adhikari Maharādža lekciju.
Viņš tur skaidroja daudz svarīgu lietu, par ticīgo savstarpējām attiecībām.
MācĪja, ka vajag atstāt pasaulīgos draugus kam, krišnaītu mācība neinteresē, un tusēt tikai ar savējiem.
Tāpat mācīja, ka jāmīl tuvāko, kā pašu Krišnu.
Tuvākais protams ir ticības brālis. Ar pretējā dzimuma ticības biedriem jābūt uzmanaīgam un labāk retāk.
*
Jā tad nu devos uz konci kurā sitāras skolotājs Anatolijs rādīs savus 30gadus ilgās sitārista gaitās iegūtās spējas.
Ienācu telpā kura bija visnotaļ maziņa un radās sajūta, ka iznāku uz skatuves. Tūdaļ bija puisis klāt, kas pārdeva biļetes, tā arī šķīros no piecīša.
Zināju, ka ieejas maksa, bet nu par kultūras vērtībām, var maksāt. Nav jau kaut kāds prastais koncis, bet gan smalkās rāgu skaņas, kas liek dejot dvēselei!
Bet kad noorientējos notiekošajā uz skatuves atradās kāds vīrs kas izskatījās pēc Šurika ar brillēm, kurš dūšīgi laida tepā rīkles virstoņus.
Vēlāk uzspēlēja arī Anatolijs kopā ar diviem bungotājiem. Bija dažas tīri jaukas notis, bet nu tā diezgan liela bardaka sajūta.
Tomēr noskaņa bija lādzīga un būšna austrumus apjūsmojošu īpatņu starpā man patika. Beidzot pa ilgiem laikiem satiku Hariju. Viņš bija kļuvis vecāks un nopietnāks.
*
Vienā brīdī gājām prom, padzērām tēju pie Daces.
Tur Harijs izstāstīja, ka viņš ir kļuvis atteists.
Nav jau nekas jauns, mani pat īpaši tas nepārsteidza, bet kopējā kontekstā, bija savādi.
Domāju vai es arī tāds esmu... sapratu, ka man ļoti gribas ticēt, kaut arī tā ticēšana slīd laukā kā smiltis starp pirkstiem.
Gribas to romantisko ticības brīnumu, kaut arī sludinātāju brīnumstāstiem pagrūti pieslēgites.
Varbūt tomēr ateists? varbūt, bet atšķirībā no Harija neticu arī smadzeņu mācībai un zinātnes atzinumiem.
Gandrīz nekam, kas tiek apgalvots, bet ko nevar pārbaudīt- nevaru noticēt.
Visu laiku ir sajūta, ka nemitīgi tiek stāstītas kaut kādas pasakas, kas turklāt galīgi nav aizraujošas.
Varbūt labākais ir radīt savu pasaku un pašam tai ticēt. Varbūt.
*
atradu stilgīgu video ar šodienas gurū, kur viņš spēlē ģitāru
http://youtu.be/j_7pYsP2KjQ
spēcīga dziesmiņa ar mācību
šodienas lekcija gan bij krietni garlaicīgāka
apmēram šādā garā
http://youtu.be/IRlja7uJy7U |
|
|
| Comments: |
Bet nav tik gluži vienkārši- lai arī ar ticību ir pašvaki- man tomēr labāk patīk ticīgo sabiedrība, nekā tādu, kam viss pofig. Galvenais, lai ticība nekļūst dogmatiska. Arī ateisms var būt radošs, bet var kļūt dogmātisks.
Radoši ir tusēt starp ticīgiem un saredzēt, cik daudz kam varētu neticēt un otrādi- atrodoties rūdītu skeptiķu pulkā stāstīt iracionālas pasakas. :)
man liekas, ka īsti nekorekti ir uzreiz asociēt ateistus ar pofig. Es domāju, ka starp ateistiem reizēm ir vēl interesantāki pasaules uzskati sastopami nekā starp ticīgajiem!
Tā jau es arī apmēram domāju! Bet nu entuziasma pilns ateists, varbūt netic dieva eksistencei, bet tic savām idejām un oriģināliem uzskatiem, līdz ar to viņš arī ir interesants. Bet diemžēl tādu ir stipri maz. Pārsvarā tomēr tomēr neticīgie vienaldzīgi ignorē visu, kas sarežģī viņu dzīvi, tā kļūstot arvien aprobežotāki.
| From: | (Anonymous) |
|---|
| Date: | 26. Aprīlis 2013 - 11:47 |
|---|
| | | (Link) |
|
Es teiktu, ka Tu esi agnostiķis. Ļoti precīzi aprakstīji. Bet jocīgākais, ka vienlaikus esi arī viens no lielākajiem gnostiķiem man pazīstamo starpā - ne pēc uzskatiem, bet pēc vibrācijas, tā sakot.
A.G. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}