Dienās biju apciemot kādu draugu, kas atrodas ārstniecības iestādē, un kā jau bieži gadās šādās iestādēs nepārvaramo neiederēšanās sajūtu mēģināju apslāpēt vērojot cilvēkus. Tā nonācu līdz tādam kā foajē, atpūtas zālei, kāda ir gandrīz visās tādās slimnīcās, ar tieši tādiem gariem, baltiem gaiteņiem, tāda telpa ar tādu pat televizoru un dīvāniņiem- tādiem zemiem, parasti bordo vai skuju zaļā krāsā, gluži kā pāradresēti no slimnīcas uz slimnīcu. Atspiedusies pret ieejas arkas vienu malu es klausījos kā kāds mācītājs runā ar slimniekiem, godīgi sakot, es pat īsti neklausījos ko viņš runā, bet tas viss vismaz vizuāli man atgādināja tādu kā grēksūdzi. Vecie ļaudis,pa vienam, pagāja malā un aprunājās ar mācītāju it kā nomaļus, tad atkal parunājās savā starpā, klausījās no jauna viņā. Kad no garā koridora otrā gala nākam ,es pamanīju kādu kundzīti, pieļaujami tā paša vecuma kā improvizētās „draudzes” locekļi, kas ar manāmām grūtībām, tomēr mērķtiecīgi un ar vienādu soļu intensitāti, kas man atgādināja viļņus, kas sitas pret akmens krastu atkārtošanos, tuvojās.. Nodomāju, ka noteikti būs viena no „draudzes”, bet viņa iegāja telpā,klusējot apstājās, mirkli pavērās apkārt, pievēršot visu skatienus sev un ļoti pārliecinošā,zemā balsī pajautāja:
-jūs vēl ilgi te?, es gribu 100g kultūras noskatīties.
Un tā vienmēr,es padomāju, vai nu reliģija vai kultūra.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
