Es skatos es sen neko neesmu rakstījis klabē. Tas nav labi laiks kaut ko mainīt šajā sakarā, līdz ar to, es tagad piesēžos pie sava uzticamā laptopa un sāku rakstīt.
Šodien burtiski pirms dažām minūtēm pār mani nāca apskaidrība. Es esmu iestidzis savā dzīvē kļuvis stagnants es nemainos. Dažs labs to nosauktu par labu lietu,bet es tā neuzskatu. Ir pagājuši nu jau vairāk kā divi gadi kā es esmu iestājies universitātē un kas tai laikā ir mainījies manā attieksmē pret dzīvi? Nekas daudz man par nožēlu jāsaka. Jā es smejos es skumstu es mācos, bet es nemainos. Mana attieksme vienmēr ir palikusi, nebaidos lietot šo vārdu, infantila.
Mēs visi paliekam vecāki (ja es jau iepriekš minēju to atvainojiet man slinkums pārlasīt) līdz ar to mums ir jāuztver pasaule nopietnāk. Es uzskatu, ka ir pēdējais laiks vispār todarīt jo augstākais pēc gadiem četriem mēs visi sāksim saņemt ielūgumus uz draugu kāzām, kad sadzersim kopā kādam jau zeltnesī spīgos zelta stīpa. Nē laiks nestāv uz vietas un līdz ar to arī mēs nedrīkstam stāvēt uz vietas. Ir pēdējais laiks sākt mācīties dzīvot dzīvi kā pieaugušiem cilvēkiem, jā mēs esam jauni, bet mums jau sākas trešais gadu desmits (man ir sācies) un es pats vēl īsti neprotu savu dzīvi dzīvot, eksistēt, jā, bet ne dzīvot.
Pār mani šī apskaidrība nāca pēkšņi un negaiditi. Nu es redzu, ka tomēr dzīve nav nekāda saldā un tikai mēs paši caur saviem darbiem varam padarīt to saldāku vai rūgtāku. Šovakar vienā mirklī man nolaidās rokas es nezināju ko darīt, pat varētu teikt es kritu izmisumā. Bet vairs nē, nē, es beidzot redzu, ka man dzīve ir jāņem grožos un jāsāk tā vadīt neviļaut lai tā vienkārši rauj mani sev līdz. Līdz ar to šājā vēlajā stundā man ir jātzīst, ka to sapratis es centīšos mainīties. Protams, es palikšu daļēji tas pats vecais labais Blekijs kuru daudzi pazīst, bet daļa no manis kļūs citāda. Šobrīd es jūtos tā itkā man kāds būtu iezvēlis ar kārtīgu āmuru pa galvu, satricinājis manu galvu un manu pasauli. Varbūt vēlāk, kad es pārlasīšu šīs rindas pēc nedēļas,mēneša vai gad es jutīšos nokaunējies par sviestu, ko es būšu uzrakstījis, bet ne šovakar.
Bet es te nomaldos no tēmas, tas ko es vēlējos pateikt ir gaužām vienkārša patiesība. Mēs mainamies un pasaule mainās mums līdz un otrādi pasaule mainās un mēs tai līdz. Tie kas iestieg dubļos, kā man tas izdevās, to neievēro un man gribas iesaukties : What a bunch of losers! Nē tiešām. Pasaule mainās jā, mēs mainamies, jā! Bet tomēr pamatvērtības mums paliek draugi, kas atcerēsies vecos laikus un kā ir bijis un cerams arī pieņems neizbēgamās izmaiņas mūsos atceroties, ka zem visām tām izmaiņām kaut kur dziļi vēl ir palicis tas vecais labais cilvēks ko visi kādreiz pazina.
Paldies par to, ka uzklausījāt. Man tiešām vajadzēja dabūt visu šito nost no sirds.
Jūtoties apgaismots un atvieglots
Blekijs