Nekad nebūs citādi - ja runa ir par mani, viss vienmēr pārvēršas par vārdiem. Man jānoraksta nost no sevis Sekunžu Tikšķi.

Kā, piemēram, vakar, kad atnākot uz zoba izraušanu, zobārsta kabinetā uz palodzes neesmu gatava ieraudzīt skaistāko, ko pēdējā laikā esmu redzējusi.

Tā ir tāda kā kustīga glezniņa – gondola ar gondoljeru tajā bez apstājas kustas augšup un lejup, slīdot pa Venēcijas kanālu labirintiem.

“Nu, nu, nu,” saka zobārsts.

Un tad tas ir garām.

Atpakaļceļā nopērku antibiotikas, ābolu biezeni, dzeramos jogurtus.

“Aizej, lietiņ, rūkdams, krākdams, atnāc, saulīt, spīdēdama…”