krāsainās pasakas

kaut kā pilnīgi negribot vakars atstāja sen nebijušu pēcgaršu - tādu kā Palīgskola kādreiz (if you know what I mean), visticamāk mūzikas dēļ. bet varbūt tāpēc ka brīžiem iedomājos - šāda sajūta verēja būt Palīgskolas vecākajiem un nopietnākajiem locekļiem. neprotu izskaidrot... bet arī nevajag. kaut kas no tā visa pietrūkst, īpaši pavasaros kad ārā smaržo pēc dūmiem un pirmā alus brīvā dabā.
man ir prieks, bet man ir arī skumji. pat Čaks un Noriss būs aizgājuši viesiem līdzi.