Šodien atkal braucu pie E. uz slimnīcu. Un atkal bija tā pati trolejbusa vadītāja. Viņa ir vienmēr, es braucu jau trešo reizi (kopā 6 reizes turp un atpakaļ) un vienmēr ir viņa, tāda nedaudz sirma, čirkaina. Šodien man gribējās viņai pateikt, ka viņa ļoti labi vada troļļuku, jā, bet tā arī nepateicu.

Pa ceļam uz mājām es redzēju ļoti vecu večiņu, kura gāja balstoties uz kruķiem. Un uz tiem kruķiem vēl bija sakārti kādi 3maisiņi/maisi. Un viņa apstājās, slaucīja acis/degunu/es nepamanīju īsti. Un tik lēni un smagi gāja uz priekšu, ka man sirds žņaudzās čokurā, un skumjas sakāpa acīs. Man gribējās viņai palīdzēt kaut kā un uzsmaidīt. Bet es to neizdarīju. Es sāku domāt par to, ka es arī kādreiz būšu veca, vārga un bezpalīdzīga. Večiņa turpināja smagi tipināt uz priekšu, un ar katru viņas soli es sajutos aizvien vainīgāka par to, ka nepiedāvāju savu palīdzību.

Šis ir ieraksts par to, ko es gribēju izdarīt, bet neizdarīju šodien. Es varēju šo dienu uzlabot diviem cilvēkiem, bet es to neizdarīju, vot. Trolejbusa vadītāja noteikti justos forši, ja zinātu, ka kāds apbrīno viņas māku tik veikli vadīt to lielo dzelzs kasti, tai večiņai būtu vieglāk ap sirdi, jo kāds viņai būtu palīdzējis un viņai nebūtu jānes viss pasaules smagums. Un nevajag vēlāk čīkstēt, ka visi ir tādi riebīgi un nīgri, neizpalīdzi, garāmpaejoši. Viss jau sākas mūsos. Sāc mainīt lietas caur sevi.