-Kāpēc uz zemes ir tik daudz pelnu?
-Tās ir sadegušas zvaigznes,- paskaidroju
-Nevar būt. Zvaigznes taču sadeg, neko neatstājot.
-Skatoties, kur. Debesīs jā. Ja sadeg uz zemes, arī zvaigznēm paliek pelni. Daudz, daudz pelnu.
Viņa kļuva domīgāka: -Kāpēc zvaigznēm jādeg uz zemes?
-Cilvēki sadedzina. Lai siltāk būtu. Bet citi tāpat, prieka pēc - kā brīnumsvecīti.
-Tu mani arī sadedzināsi.. kā brīnumsvecīti?
-Nē,- es atbildēju, -nē, man būs Tevis žēl.
Nokusa ziema un vasara atgriezās parkā. Kur tovakar nokrita zvaigzne, saldeni smaržoja jasmīnu krūmi. Un es viņu satiku atkal, tai pašā vietā, tikai ar citu zem rokas.
-Piedod,- mulsi sacīja zvaigzne,- bet pēc tam, kad Tu parādīji dzīvi, es sapratu, ka vienreiz būs jāsadeg tā vai tā. Baidījos, ka pietrūks spēka, tādēļ klusiņām paņēmu daļu no Tava. Gribēju lūgt, lai to izdari Tu, bet toreiz teici, ka būšot žēl. Tad es satiku viņu... Neskaties tā! Neskaties man acīs, paskaties uz augšu - debesīs tik daudz zvaigžņu!
Un cauri bija ar viņu, ar manu zvaigzni - palika vēl viena pelnu kaudzīte...
(Halīls Džibrāns)
(nozagts no viena cilvēka)