Vai tad cilvēki nesmaida, pēc sātīgām pusdienām, kādā ēstuvē, vai tas nav tas pats?

man šķiet, kas tās ir divas ļoti atšķirīgas lietas - cita gatavots ēdiens un cita rakstīts diplomdarbs. vai tad diplomdarbs nav domāts, lai cilvēks savā ziņā, parādītu tās zināšanas, kuras ieguvis mācību iestādē? turklāt, pasniedzējs jau nezina lielākajā daļā gadījumu, vai darbu students rakstījis pats vai nopircis.

Ar ķermeni jau ir tieši tā pat, kā ar pasniedzēju. Nav jau viņiem galvenais pierādīt zināšanas, bet tikai piedalīties rituālā - gandarījums būs tāds pats.

neņemot vērā ķermenisko aspektu, un tomēr, ja, nu, sanāk tā, ka kādreiz kāds nolemj pārbaudīt šī cilvēka zināšanas, konkrēti, diplomdarba jomā, un šis vai ne bū, ne bē nesaprot?

Teorētiskās zināšanas agrāk vai vēlāk ir ne bū ne bē, tās ļoti ātri aizmirstās, ja nav prakses, bet nav jau teikts, ka attiecīgais subjekts apguvis mazāk teoriju, viņš vienkārši nav apkopojis vienos vāciņos (teorētiski), praktiski es tev varētu piekrist, ka arī no studiju apmeklējuma indivīds nav pacenties uztvert, kādu daļu no teorijas. Mans uzskats ir tāds, ja persona personīgi ir mācījies, tad viņam nevajadzētu sagādāt lielas grūtības tikt galā ar darbībām, kurām pamatā varētu būt diploma darba teorija.