svārsts, kas kustas nenosakāmi, vispār bez jebkāda loģiska iemesla, vienkārši dodas ceļā uz nezināmu laika posmu vienā galā un uz nezināmu otrā. centrējums, jeb kritums, vidusposms ir sasniegts tik veikli un nemanāmi, ka tas bieži vien tiek palaist garām. mirklība. un tad atkal trieciens, kustība uz + vai -. dažkārt šķiet, ka - ir daudz tuvāks, ērtāks un pieejamāks, tīri tāpēc, ka pierasts. pierasts raukt pieri un prātot par svešiem, par to, kādi viņu veidoli un to ietekme. vispār tendence uz - ir kā iesūnojis bluķis, kuru velk, bet tas vēl joprojām ir ar saknēm zemē, taču tas paliek nepamanīts, tāpat kā tas, ka šis bērītis, kas mēģina pavilkt to bluķi ir maz ēdis saulē nogatavinātos prieka graudus un skatiens neīsti tumšs, klapes nenoņemtas pat miegā.+ arī tiek sasniegts un apjausma par to nāk. viegli. atskati, pārskati, bet nekad tagad. muļķa svārsts, kā tas var iestrēgt, ja tam būt kustībā?

modrību katru mirkli. lūdzu, paldies.