Dienas prieciņi - Good bye, Lenin! (2003, Wolfgang Becker)

Es beidzot, beidzot noskatījos šo filmu un uzzināju kā tā beidzās. Bet es to tagad nepierakstīšu, ja būšu aizmirsusi, tad būs tikai godīgi, ja skatīšos atkal. Jo šajā filmā bija ļoti daudz kā jauka, kādēļ es varētu to skatīties atkal. Vispirms, Yann Tiersen mūzika, par kuru es jau iepriekš jūsmoju. Mani visnotaļ uzjautrināja fakts, ka skaņdarbs, ko mēs izmantojām savas skolas ludziņā, ņemts no šīs filmas, un skanēja Cendrillon satiekoties ar Princesi, šajā filmā lietots laikā, kad galvenie varoņi pīpē zāli. Un padomju laiki, kas man vienmēr ir likušies tik valdzinoši interesanti. Kaut arī, tas bija arī filmas trūkums, ja vien es būtu dzīvojusi VDR, tad man droši vien visi tie iekšējie joki šķistu daudz saprotamāki. To jau nevar tā izstāstīt, tas jāpiedzīvo. Vispār, tas ir apbrīnojami, uz ko bija gatavs pēc komas atguvušās mātes dēls, lai tikai viņa māte justos labi - pārlīmēt etiķetes, tas tik ir ko vērts. Un algot mazus dziedošus pionierus un kopā ar draugu uzņemt videoreportāžas, kas izskaidro visus aizdomīgos notikumus... Un vēl, tā bija vācu filma un man bija visi prieki dzirdēt šo valodu.
Nē, nu labi, mani tās beigas tomēr uztrauc, es tā arī nesapratu, kā tā beidzās, jo nespēju izskaidrot to vienu nesakara brīdi uz filmas beigām, kad Lara skaidroja Aleksa mātei kaut ko par sabrukušo mūri un apvienotajām pasaulēm. Bet pēc tam nelikās, ka tas būtu ko mainījis. Vai viņa zināja vai viņa nezināja? That is the question.