beidzot tomēr ilgojos. bet ne jau tādēļ zvanīšu, rakstīšu. un ne tiem, kas pārmetuši pašpietiekamības, nemīlestības, nekomunikācijas no manas puses. tā vietā pasēdēšu, pailgošos, sajutīšos, cik mokoši tas ir vai nav. arvien vairāk liekas, man ļoti vajag to gadu prom no mājām. vismaz, lai nāktos izprast savu ilgu vai to iztrūkuma dabu.
un gaidu, vēl joprojām gaidu to lielo pērienu no dzīves un reizē kaut kā spītīgi gribu pierādīt, ka esmu pietiekami saprātīga, lai neviens pēriens mani neaizsniegtu, bet ja - tad nesāpētu. muļļķa. pēdīgā muļķa esmu.