ņā. pievienojos efendi  par to veļu laiku. mans dzīvokļa špoks šonakt ar labi pastrādājis. tualetes papīru paslēpis zem vannas. zirnekli pārbiedējis, tas nabags pārcēlies no grīdas pie griestiem. saldos sieriņus apēdis. un zeķes pa dzīvokli samētājis. pupiņu salātus (atkal jau) nopircis, atvēru ledusskapi un sabijos, es taču nekad tādus nepērku. labi, ka šampanieti nav vēl izdzēris. kautgan ko var zināt. cits jau teiktu, ka nav ko novelt vainu uz nabaga špoku. bet špoks nemaz nav nabags manlieks. tik daudz pupiņu salātus var nopirkt tikai vidusmēra (vai virs vidusmēra) špoks.

vēl par kapiņiem atausa atmiņā pastāsts. rudens vakars, tumšs, autobusā brauc daudz cilvēki, tostarp arī māte ar meitu. brauciens garām kapiem, tur sadegtas sveces, smuki, liesmiņas, tāda baisā romantika (mirušo piemiņas diena). meitiņa mātei vaicā, kāpēc tur tā, uz ko māte meitiņai skaidro, ka tur kapiņi, mirušos piemin. no kā meitiņa izdara secinājumu un jautā nākamo jautājamo: "bet vai viņus stipri piemin? tā, lai nevar vairs tikt arā?"

kad es nomiršu, es arī gribētu lai mani stipri piemin. tā, lai nenāk ne prātā vandīties apkārt un baidēt godīgus cilvēkus. vēl es domāju par ro, ka tā jocīgi. diez vai tie cilvēki, kas bēres svin tikpat jautri kā kāzas, un saģērbjas baltā un dzied un priecājas, arī saka to pašu frāzi "cik sen nav kāzas (bēres) bijušas"? jo to par kāzām dzird bieži.

kautkā baigi par miršanu sadomājos. diez rudens tas? eh, labi. man vēl simtkāja maska bērniem jāuztaisa- viens ģīmis un kādas 16 kājas (ko pār plciem pārmest).